2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skanēs raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā.

Pirmais raidījums bija veltīts kara sākumam un pirmajiem mēnešiem 1939. gada rudenī un ziemā. Otrais - notikumiem 1940. gada pirmajā pusgadā.

Šoreiz - par norisēm 1940.gada otrajā pusē, kad staļiniskais okupācijas režīms ķerās pie Latvijas neatkarības iznīcināšanas un sabiedrības sovjetizācijas.

Pirmais solis tūdaļ pēc okupācijas bija jaunā Ministru kabineta izveide ar mikrobiologu profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā 1940. gada 20. jūnijā. Stāsta vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Daina Bleiere.

Par sabiedrības piekrišanu un atbalstu pārmaiņām bija jāliecina plašajām masu demonstrācijām, kuras centīgi un ar vērienu organizēja okupācijas režīms. Turpina Daina Bleiere.

Par Kirhenšteina valdības organizēto Latvijas valstiskuma demontāžas procesu pirmajos okupācijas mēnešos stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis.

Jaunievēlētā tā sauktā Tautas saeima sanāca uz savu pirmo sēdi 21. jūlijā, un šajā saietā notika tas, kas līdz tam bija centīgi noliegts - deputāti vienbalsīgi un ar sajūsmu pasludināja Latviju par padomju republiku un lēma lūgt to uzņemt Padomju Savienības sastāvā. Tajā pašā dienā bijušais vadonis Kārlis Ulmanis oficiāli atkāpās no Valsts prezidenta amata, nākamajā dienā tika arestēts un izsūtīts uz Krieviju.

Šodien var šķist pat paradoksāli, ka starp todien Nacionālajā teātrī sanākušajiem neatradās neviens, kuram būtu bijis kas iebilstams pret savas suverēnās valsts iznīcināšanu. Turpina Daina Bleiere.

Tālākais jau bija gluži formāls process. Tautas Saeimas delegācija devās uz Maskavu, lai lūgtu uzņemt Padomju Latviju Padomju Savienības sastāvā. PSRS Augstākā Padome attiecīgo lēmumu pieņēma 1940. gada 5. augustā, kas arī uzskatāms par Latvijas Republikas aneksijas datumu. Tikām Latvijā turpinājās visas sabiedriskās dzīves sovjetizācijas procesw, to raksturo Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieki Irēna Šneidere un Artūrs Žvinklis.

Neatņemama okupācijas režīma sastāvdaļa bija represijas pret potenciālajiem jaunās varas pretiniekiem. Sākumā gan šīs represijas vēl bija samērā mazs, kaislīgas un plašai sabiedrībai ne sevišķi pamanāmas.

Kā zināms, pirmajos okupācijas mēnešos nebija teju nekādas pretestības jaunās varas akcijām. Pirmās organizētās pretošanās pazīmes parādījās 1940. gada rudenī.

Otrā pasaules kara izskaņā, Latvijai atkārtoti nonākot padomju okupācijā, 160 000 – 200 000 latviešu bēga uz Vāciju, Zviedriju un citām Rietumeiropas valstīm. Viņi kļuva par „dīpīšiem” – latviešu bēgļu nometņu iemītniekiem. Saruna par latviešu bēgļiem pēckara Vācijā – ar muzeja „Latvieši pasaulē” pētniekiem Mariannu Auliciemu un Juri Zalānu.

1919.gada 14. decembrī pie Valmieras, Kokmuižas kapličā toreizējie Latvijas policijas spēki arestēja apmēram 30 cilvēku grupu, kas bija nelegālas boļševistiskas organizācijas biedri. Notika izmeklēšana un visai drīz pēc tam, 22. decembrī, 11 no šiem aizturētajiem tika sodīti ar augstāko sodamēru – viņiem izpildīja nāvessodu. Vecākajam no viņiem, kādam Jānim Ozolam bija 34 gadi, pārējiem visiem mazāk par 25 gadiem, jaunākajai – Johannai Daņiļēvičai – nāvessoda izpildes brīdī bija 16 gadu. Tie ir tā dēvēti 11 Valmieras komunāri jeb 11 Valmieras komjaunieši. Ko šie jaunie ļaudis bija noziegušies pret tobrīd jauno Latvijas demokrātiju, skaidro vēsturnieks Artūrs Žvinklis.
Attēlā: 1920.gada 24.jūlija vakarā notika 1919.gada 22 decembrī nošauto Valmieras 11 komjauniešu izrakšana Valmieras mācītāja muižas tīrumā pie karātavu kalniņa un iezārkošana. Apglabāšana notika turpat 25.jūlijā.

18. martā kaimiņvalsts Krievijas pilsoņi dodas pie vēlēšanu urnām, lai balsotu par savas valsts prezidentu nākamajiem sešiem gadiem. Domājams, nevienu ne lielākajai daļai balsotāju, ne arī šī procesa vērtētājiem nav šaubu par vēlēšanu iznākumu – vairums Krievijas elektorāta uzskata prezidentu Putinu par labāko, ja ne par vienīgo iespējamo izvēli pašreizējā situāciju. Kas veidojis šīs dienas Krieviju tādu, kāda tā ir – ārēji agresīvu, lielā mērā neaprēķināmu, uz pagājušā gadsimta totalitāro režīmu uzvedības modeļiem orientētu, raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar krievu politsociologu Igoru Mintusovu.

Kuldīgā, kādreizējā Baltijas skolotāju semināra ēkā tagad mājo Kuldīgas tehnoloģiju un tūrisma tehnikums. Tur notika profesionālās kompetences pilnveides seminārs profesionālās izglītības iestāžu vēstures un latviešu valodas skolotājiem. Ieskatam fragmenti no vēsturniece, sociālās atmiņas pētnieces Vitas Zelčes priekšlasījuma par Krišjāni Valdemāru, jaunlatviešu kustību un latviešu  nacionālās identitātes veidošanos 19. gadsimtā; kā arī fragmenti no uzstāšanās, kas vairāk veltīta šodienai - mediju pētnieces un publicistes Sandras Veinbergas priekšlasījums „Mediju mutācijas modernajā laikā”.

Latviešu valoda un tās situācija - tas ir joprojām ne tikai valodniekiem vai izglītības darbiniekiem aktuāls jautājums, bet arī politiķiem un visai sabiedrībai. Par latviešu valodu diskutē latviešu valodas pētnieki Ina Druviete un Andrejs Veisbergs.

Pēteris Stučka un viņa padomju valdība kopš 1919. gada janvāra valda Rīgā un pār lielāko Latvijas daļu. Vai var teikt, ka tā ir neatkarīga vai patstāvīga Latvijas valdība, cik Stučka savos lēmumos ir atkarīgs vai neatkarīgs no rīkojumiem, ko viņam dod Ļeņins un viņa valdība Maskavā. Skaidro vēsturnieks, augstskolas “Turība” profesors Valdis Blūzma.

Attēlā: Padomju Latvijas valdības locekļi pie valdības nama 1919. gada janvārī. No kreisās Jūlijs Daniševskis, Oto Kārkliņš, Dāvids Beika, Pēteris Stučka, Jānis Šilfs, Kārlis Pētersons.

1919. gada 25.janvāris ir datums, kad pasaules valstu līderi, pulcējušies Parīzē miera konferencē, vienojas par Tautu Savienības jeb Nāciju Līgas izveidošanu. Organizācijas dibināšanas dokuments tiek parakstīts tā paša gada 28.jūnijā.

Tautu Savienības tapšana ir saistīta ar Pirmā pasaules kara izskaņu, konflikts, kas tuvojoties tā noslēgumam, tiek dēvēts par karu, kam jāizbeidz visi kari. Konflikts ir bijis dramatisks, aizlauzis pasaules politisko spēku līdzsvara sistēmu un pasaules valstis spriež, kā no šādiem konfliktiem izvairīties nākotnē. Tautu Savienība tiek uzlūkota kā viens no instrumentiem. Bet Tautu Savienība nerodas tukšā vietā, ideja par šādu organizāciju pastāv jau līdz 1919.gadam.

Kas bija Tautu Savienība, kāda bija Latvijas loma tajā, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturniece Latvijas Universitātes profesore Lilita Zemīte.

Sarunu cikls, veltīts Latvijā dažādos laikos dzīvojušām minoritātēm. Par ebreju kopienu Latvijā no pirmsākumiem līdz Otrajam pasaules karam saruna ar Marģeru Vestermani, muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju.

Attēlā: Ebreju veselības kopienas vasaras nometnē. 1930. g.

Latviešu bēgļi, kurus Pirmais pasaules karš bija padzinis no mājām izsvaidījis pa visu Krievzemi, par to, kāds bija viņu liktenis, saruna ar profesoru Vitāliju Šaldu.

Latviešu bēgļi Pirmajā pasaules karā ir pirmais lielais latviešu trimdinieku vilnis, kas pamet mūsu dzimteni 20. gadsimtā. Bet jau pirms Pirmā pasaules kara Krievijā ārpus Latvijas teritorijas dzīvoja 8 – 10 procenti no latviešu kopskaita.

1918. gada 11. novembrī pulksten piecos no rīta pēc Rietumeiropas laika dzelzceļa vagonā, kas tobrīd atradās Kompjeņas mežā, apmēram 60 kilometrus uz ziemeļiem no Parīzes, Vācijas impērijas delegācija parakstīja pamiera līgumu, atzīstot savas valsts sakāvi Pirmajā pasaules karā. Pamieram bija jāsākas sešas stundas vēlāk jeb kā bija teikts tekstā – vienpadsmitā mēneša vienpadsmitajā dienā pulksten vienpadsmitos. Vācijas sabiedrotie šajā karā – Austroungārija, Osmāņu impērija un Bulgārija bija izstājušās no kara darbības jau agrāk.

Līdz ar to noslēdzās globālais militārais konflikts, kas bija sācies četrus gadus un trīsarpus mēnešus iepriekš, izvērties par vēl nepieredzēti postošu kara darbību, kas teju visos aspektos, izmainīja eiropiešu dzīvi, radīja citādu spēku līdzsvaru pasaulē, sagrāva vairākas impērijas Austrumeiropā, radot vietu jaunu nacionālu valstu, tajā skaitā arī Latvijas tapšanai.

Raidījuma Šīs dienas acīs veidotājs Eduards Liniņš oktobra nogalē viesojās Eiropas vēstures namā Briselē, tas ir Eiropas Parlamenta izveidots muzejs, kas atspoguļo tos būtiskos procesus, kuri veidojuši mūsu pasaules daļu tādu, kādu to pazīstam šodien. Muzeja ekspozīcijas pamatu veido priekšmeti, kurus tam deponējuši muzeji visā Eiropā, lai gan šobrīd Eiropas vēstures nams vāc arī pats savu krājumu, kas pamatā fiksē pašreizējos sociālos un politiskos procesus, bet arī atmiņas par mūsu pasaules daļas pagātni. Ar muzeja pastāvīgo ekspozīciju iepazīstina Eiropas vēstures nama radošā direktore slovēņu izcelsmes Daja Vovka van Gāla.

1958. gada decembra sākumā, no 7. līdz 14. decembrim Rīgā risinājās Latgales kultūras nedēļa. Kāpēc tā ir svarīga, kāpēc to ir vērts atcerēties un kāpēc tās konteksts pārsniedz kultūras norises, stāsta kinorežisors Zinātņu Akadēmijas goda loceklis Jānis Streičs.

Latgales kultūras nedēļa - lielākais latgaliešu kultūras pasākums Latvijā pēckara gados. Pasākumos Rīgā piedalās 600 pašdarbnieki no 14 Latgales rajoniem un pilsētām. Galvaspilsētā tika sarīkoti 18 koncerti. Kultūras nedēļa noslēdzās 13.decembrī ar plašu koncertu Akadēmiskajā drāmas (Nacionālajā) teātri. Preses izdevumos parādījās vairākas publikācijas par Latgales kultūru. Norisinājās diskusijas par nepieciešamību dibināt Rēzeknes novadpētniecības muzeju.

Lietuva svin savu simto gadskārtu. 1918. gada 16. februārī Viļņā Lietuvas padome pasludināja Lietuvas valsts atjaunošanu. Kāda bija Lietuvas politiskā vide un politiskā elite 20. gadsimta sākumā? Kāda bija Lietuvas nacionālās kustības pozicionēšanās pret citiem spēkiem, kas tobrīd pastāvēja Lietuvā, kur tāpat kā Latvijā bija ne tikai Krievijas valsts vara, kuru pārstāvēja vietēja krievu birokrātija. Bet kā rudimentārs slānis, ļoti nozīmīga no varas, ekonomisko un politisko pozīciju viedokļa Latvijā un Igaunijā bija vācbaltiešu elite. Lietuvā zināmas līdzības var vilkt ar poļu eliti, kuru attieksme pret lietuviešu nacionālajiem kustību bija līdzīga vācbaltiešu attieksmei pret Latvijas nacionālajiem centieniem. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu.

Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujas, kuru simtgadi šogad atzīmējam, kaut arī lokāls notikums Pirmā pasaules kara frontēs, nozīmīgi ietekmēja ne tikai latviešu strēlnieku, bet arī visas latviešu nācijas turpmāko likteņgaitu. Fragmenti no diviem raidījuma Šīs dienas acīm ierakstiem, kas veltīti šim notikumam un tā vēsturiskajai nozīmei: stāsta Latvijas Kara muzeja pētnieks Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis un vēsturnieks grāmatas „Latviešu strēlnieki – drāma un traģēdija” autors Valdis Bērziņš.

Pirmā pasaules kara laikā, mainoties politiskajiem spēkiem Austrumeiropā, šeit veidojās daudz jaunu valstisko veidojumu. Tajā skaitā bija vairāki tādi, kas līdz savam īstenojumam nemaz nenonāca. Tādi bija arī šeit, Latvijā, Baltijas telpā. Runa ir par tiem valstiskuma projektiem, ko Latvijā un arī Igaunijā mēģina īstenot šeit vēsturiski iesakņotā vācbaltiešu jeb kā viņi paši sevi tolaik dēvēja baltiešu minoritāte. Veicinošais faktors šādām aktivitātēm ir Vācijas militārās veiksmes karā, 1915. gadā okupējot pusi tagadējās Latvijas teritorijas, proti, Kurzemi un Zemgali, vēlāk 1917. gadā – Rīgu un pēc tam 1918. gadā pirmajā pusē jau visa tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorija nonāk Vācijas impērijas militārajā varā. Droši vien, ka jāraugās uz šiem valstiskuma izveidošanas mēģinājumiem no vācbaltiešu minoritātes puses ar tālāku vēsturisku skatu, jo saknes tam meklējamas viduslaikos šeit, Baltijas telpā.Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Raimondu Cerūzi.

1. novembrī apritēja 250 gadi, kopš dzimis Garlībs Helviga Merķelis – vācbaltiešu literāts, kuru tradicionāli uzlūkojam kā latviešu tiesību aizstāvi un mūsu tautas brīvības domas pamatlicēju. 28. un 29. novembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika Merķelim veltīta divu dienu konference, turpat aplūkojama neliela, bet autentiskiem materiāli ļoti bagāta izstāde “Sapere aude! Uzdrīksties zināt! Garlībam Merķelim 250”. Par Merķeļa fenomenu Latvijas kultūrā stāsta Merķeļa dzīves un darbības pētniece Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas vadošā pētniece Aija Taimiņa.

"Vai Jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?" - uz šādu jautājumu Latvijas iedzīvotājiem bija jāatbild aptaujā 1991. gada 3. martā. Šī nobalsošana bija viens no iezīmīgiem punktiem Latvijas ceļā uz neatkarību. 

Tautas nobalsošanā piedalījās 1 666 128 (87,56%) balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju, no kuriem 1 227 562 (73,68%) izvēlējās atbildi "jā", bet 411 374 (24,69%) atbildēja "nē".[2] Aptaujā piedalījas arī PSRS karaspēka daļās pierakstītie Latvijas Republikas pastāvīgie civiliedzīvotāji.[

Sarunā ar vēsturnieci Dainu Bleieri.

Raidījumu ciklā Satumsums saruna par vienu no izcilākajiem Otrā pasaules kara laika valstu vadītājiem – Lielbritānijas premjerministru Vinstonu Čerčilu. Studijā vēsturnieks profesors Antonijs Zunda.

Vēsturnieka Ulda Neiburga grāmata “Grēka un ienaida liesmās”. Nosaukums ir liecinājums tam, ka tas ir turpinājums iepriekšējam darbam “Dievs, Tava zeme deg”. Šīs divas Andreja Eglīša dzejas rindas Lūcijas Garūtas komponētas lielā mērā ir kļuvušas par poētisku simbolu Otrā pasaules kara ciešanām, traģēdijai un problemātikai Latvijā. Cik lielā mērā šī grāmata ir iepriekšējās turpinājums un cik lielā mērā tā ir tālāka attīstība pētniecībā? Saruna ar Uldi Neiburgu, kurš atklāj, ka abas grāmatas sauc par dvīnēm, jo apzināti ir centies saglabāt arī jaunākajā darbā tādu pašu dizainu, iekārtojumu un vēstījuma veidu kā pirmajā darbā.

Tie ir raksti par to, kas Latvijā Otrā pasaules kara laikā noticis, izvēloties vēstījuma veidu, kas ir pa vidu starp akadēmisko literatūru, daiļliteratūru un populāriem rakstiem. Pamats ir nemainīgs – uz akadēmiskiem pētījumiem veidot stāstus, kas ir viegli uztverami plašai publikai.

Turpinām sarunu par notikumiem Latvijā pirms 110 gadiem – 1905. / 1906. gada revolūciju. Domājot par to, kas notiek Latvijā 1905. gada pēdējos mēnešos un 1906. gada sākumā, šķiet, ka tas ir brīdi, kad šai revolūcija ir iespēja nonākt produktīvu reformu fāzē, jo cara valdība ir gatava zināmā mērā piekāpties. 1905. gada 17. oktobra manifests rada Krievijā iedīglī priekšnoteikumus zināmām demokrātiskām pārmaiņām šajā valstī – parlamentārisma sākums, pilsonisko brīvību principi, kas līdz tam Krievijā nav pastāvējuši, novembrī Rīgā notika tautskolotāju kongress, notika pagastu delegātu kongress, kas arī ir pilsoniskas organizēšanās formas, kas nav radikālas. Tajā pašā laikā visai ātri tas nonāk pie bruņota konflikta saasināšanās, tiek ieviests kara stāvoklis un sākas bruņotas un ļoti konsekventas represijas. Saruna par šo laika posmu ar vēsturnieci Līgu Lapu.