OwlTail

Cover image of Zināmais nezināmajā

Zināmais nezināmajā

Populārzinātnisks radiožurnāls, kas aptver dažādas zinātnes nozares, izzina dabu, ekoloģiju, ģeogrāfiju, ornitoloģiju, zooloģiju, astronomiju, arheoloģiju, vēsturi, ielūkojas zinātnes un tehnikas sasniegumos, izcilu personību dzīvē un darbībā. Īpaša uzmanība veltīta latviešu zinātnieku sasniegumiem pasaulē un Latvijā.Katrā raidījumā kopā ar pētniekiem iztirzājam „galveno tematu”, uz sadarbību aicinot arī savus klausītājus, vai kā citādi uzklausot cilvēku viedokļus un jautājumus.

Weekly hand curated podcast episodes for learning

Popular episodes

All episodes

The best episodes ranked using user listens.

Podcast cover

Grāfi, baroni un hercogi – aristokrātijas nozīme Latvijas kultūrā. Stāsta Imants Lancmanis

Grāfs, barons un hercogs - esam viņus visus sastapuši Latvijas vēstures stāstos. Taču kāda atšķirība starp šiem tituliem, kādi mīti ir izplatīti par augstdzimušajiem Latvijas teritorijā un kāda bija aristokrātijas nozīme Latvijas kultūrā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis."Ja kādreiz kādreiz dižciltība bija kaut kas tāds ļoti svarīgs naudai, varai, 19.gadsimtā pakāpeniski tas kļūst par godkārības tirgus sastāvdaļu. Ja palasām Balzaku vai Stendālu, redzam, ka jebkurā Eiropas zemē visi cenšas izsisties un iekļūt augstākajā sabiedrībā. Un kas ir augstākā sabiedrība - tā ir aristokrātija. Uzreiz gribu teikt, šis godkārības tirgus nav beidzies arī mūsdienās," atzīst Imants Lancmanis. "Arī Francijā, kur jau gadus 40 valdības izsūtītos ielūgumos nedrīkst būt neviens tituls, jāparāda ir demokrātija. Bet patiesībā visi seno dzimtu pārstāvji joprojām ir tie, ar ko visi naudīgie grib draudzēties un arī ieprecēties. Joprojām skaistu titulu īpašnieki var dabūt labas partijas, bagātu miljonāru meitas, kuras brauc uz Eiropu tāpat kā 19. gadsimtā apprecēt kādu titulētu kungu."Muižnieka pienākumi pret saviem muižas ļaudīmStāvoklis uzliek pienākumus - šo seno teicienu pilnībā var attiecināt uz muižniecību: sākot ar skolu un ceļu uzturēšanu, līdz  medicīniskai palīdzībai, svecēm un adītām zeķēm muižas kalpotājiem šīs un vēl daudzas citas vajadzības bija jānodrošina  muižniekiem. Vairāk par Baltijas baronu un grāfu pienākumiem stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra pētniece Kristīne Zaļuma.18. gadsimta 40. gadi Vidzemē bija neražas laiks un tam sekojošais bads. „…Valdība stāvokļa stabilizēšanai izdod rīkojumu, kas muižu nomniekiem un īpašniekiem aizliedza pārdot visu labību, bet noteica par pienākumu saglabāt klētīs noteiktu daudzumu labības rezervju, ko izsniegt trūkumcietējiem,„ tā var lasīt Dzidras Liepiņas darbā “Vidzemes zemnieki un muiža”.Tas ir viens no muižnieku pienākumiem, tā teikt, ārkārtas situācijā, bet kas un cik lielā apmērā 18. un 19. gadsimtā Vidzemes muižniecības pārstāvjiem bija jānodrošina zemniekiem, gan tiem, kas saimniekoja muižas novadā un dzīvoja uz muižnieku zemes, gan kungu namu kalpotājiem.19. gadsimta 90. gados Berķenes muižā par pārvaldnieku jeb muižkungu (nejaukt ar muižas īpašniekiem – muižniekiem), tātad par muižas darbu uzraugu strādā Jānis Burkevics, kurš raksta dienasgrāmatu par šo laiku: „Tagad Žukļos bija ierīkotas zemes kalpu mājas, uzcelta prāva mūra kazarma, kur katram kalpam sava istaba un ķēķis, tāpat katram bija sava kūts un klēts. Zirgus kalpi neturēja, bet muiža viņus atlaida zināmās dienās savus darbus padarīt, kur tad arī dabūja muižas zirgus un lietas. Katram kalpam pēc līguma bija jātur 2 govis un 2 aitas. Tāds zemeskalps katru gadu pārdeva mazākais pa vienam labam veprim. Žukļu kalpi dzīvoja daudz labāki nekā kādi nabadzīgi saimnieki.”Bet Kristīne Zaļuma stāsta par to kā muižniekiem bija jāapgādā savi kalpotāji muižā. Un tas nebija maz.Ja muižnieks pārraudzīja darbus sētā un tīrumos, tad muižniece, protams, palīgos ņemdama kādu sieviešu kārtas saimniecības vadītāju, bieži vien daudz labāk un pamatīgāk par savu kungu pārvaldīja gan virtuvi, gan muižas kalpu gaitas. Un izrādās, muižnieces pārziņā vienmēr bija ievārījuma vārīšana.

46mins

25 Feb 2021