OwlTail

Cover image of Zināmais nezināmajā

Zināmais nezināmajā

Populārzinātnisks radiožurnāls, kas aptver dažādas zinātnes nozares, izzina dabu, ekoloģiju, ģeogrāfiju, ornitoloģiju, zooloģiju, astronomiju, arheoloģiju, vēsturi, ielūkojas zinātnes un tehnikas sasniegumos, izcilu personību dzīvē un darbībā. Īpaša uzmanība veltīta latviešu zinātnieku sasniegumiem pasaulē un Latvijā.Katrā raidījumā kopā ar pētniekiem iztirzājam „galveno tematu”, uz sadarbību aicinot arī savus klausītājus, vai kā citādi uzklausot cilvēku viedokļus un jautājumus.

Weekly hand curated podcast episodes for learning

Popular episodes

All episodes

The best episodes ranked using user listens.

Read more

Populārzinātnisks radiožurnāls, kas aptver dažādas zinātnes nozares, izzina dabu, ekoloģiju, ģeogrāfiju, ornitoloģiju, zooloģiju, astronomiju, arheoloģiju, vēsturi, ielūkojas zinātnes un tehnikas sasniegumos, izcilu personību dzīvē un darbībā. Īpaša uzmanība veltīta latviešu zinātnieku sasniegumiem pasaulē un Latvijā.Katrā raidījumā kopā ar pētniekiem iztirzājam „galveno tematu”, uz sadarbību aicinot arī savus klausītājus, vai kā citādi uzklausot cilvēku viedokļus un jautājumus.

Rank #1: Gada ģeovieta - Vidzemes stāvkrasti

Podcast cover
Read more
15 kilometru gari neparasti smilšakmens atsegumi - tā ir Vidzemes jūrmalas stāvvkrastu ainava, kas šogad izpelnījusies gada ģeovietas statusu. Šo krastu vēsture ir tik sena, ka tā stāv kā liecība par laikiem, kad Latvijas teritorijā dzīvoja bruņuzivis un tetrapodi, vielaikus - kā visa Baltijas jūras piekraste, arī šie krasti mainās. Par Vidzemes stāvkrastiem stāsta Dabas Aizsardzības pārvaldes eksperts, Ziemeļvidzemes ģeoparka pārstāvis Dainis Ozols.

Devona periods ir atstājis daudz liecību Latvijas teritorijā, kuras savulaik pārsteigušas gan paleontologus, gan ārzemju tūristus. Viena no šādām vietām ir šī gada ģeovieta - Vidzemes jūrmalas stāvkrasti, kas ir vienīgie devona laika atsegumi jūras krastā Baltijā.

Īpaši ainaviski izteiksmīgi ir vairāki smilšakmens atsegumu posmi uz dienvidiem no Tūjas, pie Ķurmjraga un Ežurgām, kā arī pie Veczemjiem. Kopējais stāvkrastu garums ar smilšakmens atsegumu posmiem ir aptuveni 15 kilometri.

Maijā Gada ģeovietā notiks izglītojošs pasākums - pārgājiens ar speciālistu ģeologu piedalīšanos un piemērotās vietās tiks novietoti stendi ar informāciju par ģeoloģisko mantojumu. Par konkrēto pasākuma laiku tiks paziņots atsevišķi.

Feb 19 2019

42mins

Play

Rank #2: Nākotnē medicīna kļūs personalizēta un krietni precīzāka katram cilvēkam

Podcast cover
Read more
Šķiet nav otras tādas zinātnes nozares, kurā risinājumus un praktisku pielietojumu gaida tikpat dedzīgi, kā medicīnā. Ikviens vēlas būt vesels, ātrāk izveseļoties, ātrāk atklāt saslimšanas un nodrošināt sev nākotni bez liekām raizēm par veselību, un to aizvien labāk palīdz īstenot tieši tehnoloģijas.

Ja salīdzinātu mūsdienu slimnīcu ar to, kurā cilvēki ārstējās pirms simts gadiem, pirmais, ko mēs pamanītu, ir tehnoloģijas. Taču pavisam iespējams, ka vēl pēc simts gadiem ar pārsteigumu raudzīsimies uz to, kādas novecojušas diagnostikas un ārstniecības metodes izmantojam šodien. Medicīnas inženierija ir viena no tām nozarēm, kas attīstās visstraujāk un tāpēc skaidrojam, kā nākotnē roboti, viedierīces un citi mūsdienu tehnoloģiju sasniegumi ļaus mums efektīvāk uzturēt sevi veselu. Raidījuma Zināmais nezināmajā viesi: Elektronikas un datorzinātņu institūta zinātniskais direktors Modris Greitāns un Latvijas Universitātes doktorante, medicīnas fiziķe un inženiere Marta Laņģe.
"Pārmaiņas, ko ienesīs tehnoloģijas medicīnā – tā būs personalizēta un krietni precīzāka katram cilvēkam," uzskata Modris Greitāns.
Marta Laņģe piekrīt par personalizētās medicīnas attīstību. Viņa arī norāda, ka dažādas tehnoloģijas jau ir ienākušas un attīstās. Daudz atkarīgs no ārsta, cik viņš ir gatavs riskēt un pamēģināt ko jaunu. Tāpat tas atkarīgs no medicīnas iestādes tehniskā personāla intereses par jauno.

Iepirkšanās pieredzes transformācija un veikali nākotnē

Vai atlaides vēl aizvien mudina cilvēkus doties iepirkties un vai nākotnē iepirkšanās aizvien būs reālās dzīves pieredze vai digitālo tehnoloģiju vadīts process? Par transformējošo iepriekšanās pieredzi stāsta Parīzes ELSCA Biznesa skolas profesors Agnis Stibe.

Viņš uzsver, ka nedrīkst aizmirst trijotni – pircējs tirgotājs un ražotājs – viņi visi ir saistīti vienā kopumā un jāatceras, ka cits bez cita nevar iztikt.

Apr 11 2019

42mins

Play

Rank #3: Latvijas īpašās sēklas un to dzīvotspēja mūsdienās

Podcast cover
Read more
Sēkla ir dzīvības sākums un ja ir kāda dzīvības forma, bez kuras cilvēka dzīve nav iedomājama, tad tās ir augu sēklas, no kurām iegūstam pārtiku.

No sīksīkas sēklas līdz labības laukam, siltumnīcai pilnai ar dažādu šķirņu tomātiem un neparastiem savvaļas augiem, kas, starp citu, arī izmantojami pārtikā. Latvijas klimats mūs lutina ar iespēju audzēt dažādas pārtikā izmantojamas kultūras un dārzeņus, taču līdzīgi kā mainījusies mūsu ēdienkarte, mainās arī sēklas, ko izmantojam. Ceļā uz Svalbāras Sēklu banku Latvijai vispirms jāatjauno esošā augu sēklu banka. Dodamies pa pēdām sēklas dzīves ciklam; skaidrojam, kāds ir Latvijas nacionālais sēklu krājums un vai vēsturē izmantotās lauksaimniecības kultūru sēklas varētu lietot arī šodien, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Agroresursu un ekonomikas institūta vadošā pētniece Arta Kronberga un molekulārģenētiķis, mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Dainis Edgars Ruņģis.

Jau šī gada beigās pirmais sūtījums no Latvijas dosies uz Svalbāras Sēklu banku. Tajā būs iekļautas Latvijā izveidotās jaunās un vecās šķirnes kopā ap 150 dažādi paraugi, norāda Dainis Edgars Ruņģis.

Arta Kronberga atzīst, ka sūtījumā, pirmkārt, jāiekļauj sēklu paraugi, kas krāti gadiem, tāpat jādomā par selekcionāru veidoto materiālu, ko iekļaut. Trešā lieta, par ko jādomā, ir unikāli vietējie resursi, kas nav savākti. Kaut vai kaņepes. Ja kādā dārzā gadiem ilgi tiek audzētas kaņepes vai zirņi, tas jau skaitās unikāls vietējais resurss, kas jāsaglabā.

Kronberga bilst, ka pētnieki būtu priecīgi, ja varētu nelielus paraudziņus cilvēki sūtīt uz Kultūraugu gēnu banku vai Agroresursu ekonomikas institūtu, kur tos pētītu, saglabātu un iekļautu kolekcijā.

Pētījums par Latvijas pirmajām ražotājsaimniecībām

Pētnieki pamatoti Latvijas teritoriju dēvē par seno iedzīvotāju krustcelēm. Gan akmens, gan bronzas laikmetā pie mums notikusi īsta “tautu un kultūru staigāšana”. Senās ciltis ne vien nāca Latvijas virzienā no dažādām debess pusēm un attīstīja jaunas kultūras, bet arī atstāja savu ģenētisko materiālu. Tā visa rezultātā no medniekiem un vācējiem nonācām līdz ražotājsaimniecībai, un šobrīd vēsturniekiem pa īstam jādraudzējas ar biologiem, lai iegūtu jau ļoti detalizētu informāciju, kā tautas virzījās pāri Eiropai un kādu mantojumu mums atstāja. Seno cilšu migrācijas ceļus un ražotājsaimniecības pirmsākumus skaidro Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa.

Sižetu sagatavoja Mariona Baltkalne.

Apr 03 2019

43mins

Play

Rank #4: Unikālā ezera - Baikāla - noslēpumi pagātnē un vilinājums šodien

Podcast cover
Read more
Sibīrijas pērle, mazā jūra – tā dēvē Baikālu, ezeru Krievijas tālajos austrumos, kas arvien vairāk piesaista neskarto ainavu un dabas brīnumu cienītājus. Pasaulē lielākā saldūdens krātuve, kurā ūdens ir tik dzidrs, ka ziemā, stāvot uz ledus var saskatīt tā gultni vairāku metru dziļumā. Viens no lielākajiem ezeriem pasaulē, tas ir arī dziļākais un senākais – aptuveni 25-30 miljonus gadus vecs. Ezers ar miljoniem gadu vēsturi var stāstīt gan par dzīvi uz planētas sensenā pagātnē, gan pārsteigt ar neparastu ainavu un bioloģisko daudzveidību šodien. Kādus noslēpumus sevī slēpj šis unikālais ezers, raidījumā Zināmais nezināmais atklāj ceļotāji Kristaps Veide un Olita Jakovele un Jēkaba aģentūras valdes priekšsēdētājs Uldis Alksnis.

"Baikāls ir kā galamērķis tīrradnis, gan dabas ziņā, gan cilvēku ziņā, kas tur dzīvo," atzīst Olita Jakovele. "Baikāls jāuztver kā liels enerģijas avots un ar viņu jāuztur labas attiecības."

"Likās, ka tas noteikti nav ezers, vēsa vēja pūsmu sajutu un enerģiju," bilst Kristaps Veide.

"Tur ir īpatnēja aura, kaut kas, kas ļoti piesaista, nav cilvēku, kas nokļuvuši pie Baikāla teiktu – man te nepatīk," atklāj Uldis Alksnis.
Un vēl - ja esi aizbraucis uz Baikālu un neesi tajā nopeldējies, tad neesi bijis Baikālā, lai arī ūdens salīdzinoši vēss visu vasaru.
Vissiltākais tur ir jūlijā, bet iesaka braukt jūnija beigās vai augustā, jo tad nav odu, jo ezera ūdens ir auksts.

Pamatiedzīvotāji tur ir burjati, daudz ir arī krievu, bet Sibīrijas krievi ir kā cita tauta nekā tie, kas dzīvo Centrālā Krievijā, uzskata Uldis Alksnis. Tie ir sibīrieši, gandrīz cita tauta, kas runā krievu valodā un ir ļoti viesmīlīgi.

Baikālā ietek vairāk nekā 300 upes, bet iztek viena.

Gadi nav šķērslis, lai apmeklētu Baikālu un redzētu turienes dabas krāšņumu.

Tur var nokļūt ar lidmašīnu, var nokļūt arī ar vilcienu Maskava – Vladivastoka apmēram piecu dienu laikā.

Jan 29 2019

46mins

Play

Rank #5: Mākslīgais intelekts un 5G tīkla attīstība - 2018. gads tehnoloģiju jomā

Podcast cover
Read more
Par aizvadītā gada aktualitātēm tādās jomās kā astronomija un fizika, kā arī vides pētījumos esam stāstījuši iepriekšējos raidījumos, taču ne mazāk aizraujoši ir palūkoties, kādi jauni tehnoloģiju sasniegumi pasauli pārsteiguši 2018. gadā. Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts apkopojis ievērojamākos tehnoloģiju sasniegumus aizvadītajā gadā un to vidū ir gan ierīces, kas ļaus sazināties ar citā valodā runājošiem bez valodas zināšanām, gan mākslīgais intelekts, kuram piemīt iztēle, gan jaunievedumi viedajās pilsētās un daudz kas cits. Šos un citus gada nozīmīgākos veikumus tehnoloģiju jomā vērtē Valsts akciju sabiedrības "Elektroniskie sakari" projektu vadītājs Neils Kalniņš un tehnoloģiju un IT eksperts Reinis Zitmanis.

"Mūsuprāt, pats galvenais nozīmīgākais attīstības process, kas ir noticis pagājušajā gadā, ka mašīnu savstarpējā saziņa reālajā laikā mobilajā tīklā tuvāk kā nekad agrāk. Esam tuvu tam mirklim, kad mašīnas savstarpēji varēs sazināties tikpat ātri un efektīvi kā cilvēki," norāda Neils Kalniņš.

5G tehnoloģiju attīstības bums un viss ar to saistītais ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem, par kuru runājuši mediji, industrija, patērētāji un tehnoloģiju ražotāji

Skatoties uz tehnoloģijām kopumā, labā ziņa Latvijas uzņēmumiem un jaunuzņēmumiem, kā arī tiem, kas domā par jaunām biznesa attīstības tendencēm, jau kuro gadu runājam par biotehnoloģijām. Tā ir informācija, komunikāciju tehnoloģijas, enerģētika un vide, domājot ne tikai par dabas vidi, bet arī pilsētvidi, kurā dzīvojam.

"5G tehnoloģiju ieviešanas vilnis dos lielu ieguldījumu pilsētvides attīstībā, sakārtošanā un ērtākas un drošākās vides izveidei nākotnē, gan būs izmaksās efektīvāka," atzīst Neils Kalniņš.

Reinis Zitmanis īpaši izceļ citas divas lietas – sapratni par “blokķēdi” un tās tehnoloģiju, kas nodrošina datu izsekojamību un arī argumentētās realitātes un viltus ziņu uzplaukumu, kur redzam, ka citiem cilvēkiem montē virsu citu cilvēku sejas un nevari pateikt, cik tas ir patiesi vai nē.

"Cilvēki aizvadītajā gadā nedaudz pamodās un saprata, ka viss nav tik skaisti kā gribētos. Cilvēki, man ir tāda cerība, saprata, ka ir jāsargā pašiem savi dati, ka internets nav tikai tā, ka viss ir forši," bilst Reinis Zitmanis.

Nobela prēmija medicīnā

Atskatoties uz pērnā gada notikumiem medicīnas zinātnē, ir jāmin 2018. gada Nobela prēmijas laureāti medicīnā - ASV zinātnieks Džeimss Elisons un japāņu imunologs Tasuku Hondzjo, kuri šo balvu ieguva par pētījumiem vēža ārstēšanā.

Abu minēto imunologu pētījumi sākās jau pirms vairāk nekā divdesmit gadiem un zāļu radīšanas procesā tika ieguldīti 15 gadi. Runa ir par medikamentu, kas aktivē tās šūnas, kuras savukārt iznīcina vēža šūnas. Bet par to, kā tas darbojas un kā cilvēka organismā notiek šūnu, tā teikt, kaujas, blēdīšanās un informācijas padeve, skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskā direktore un vadošā pētniece Aija Linē. Viņa stāstu sāk par Džeimsa P. Elisona izpētīto olbaltumvielu, kas darbojas kā “imūnsistēmas bremze". Imunologs izpētīja, kā šis bremzes apturēt, lai labās šūnas uzbruktu tām sliktajām, tām audzēja šūnām. Savukārt Tasuku Hondzjo izpētīja citu olbaltumvielu vai proteīnu, kas palīdzēja radīt zāles cīņā pret ādas un plaušu vēzi.

Jan 08 2019

43mins

Play

Rank #6: Antarktīda un Arktika. Izmaiņas pasaules "ledusskapī" ietekmē klimatu citviet

Podcast cover
Read more
Nav citu reģionu pasaulē, kas pēdējos gados būtu mainījušies tik ļoti kā polārie reģioni – Antarktīda un Arktika. Ātrums, ar kādu samazinās ledus segas biezums polārajos reģionos, nav novērots nekad iepriekš vēsturē un tas liek uzdot daudz jautājumu gan par šo reģionu lomu planētas dzīvē, gan par pašu polāro reģionu nākotni.

Nacionālā okeānu un Atmosfēras administrācija novembrī nāca klajā ar ikgadējo ziņojumu par Arktiku un tajā norādīts, ka Arktikā šogad reģistrēta otra augstākā gaisa temperatūrā novērojumu vēsturē, kā arī otrs zemākais ledus virsmas apjoms. Antarktīdu turpretim aizvien biežāk sāk pielīdzināt Grenlandei, ņemot vērā izmaiņas šajā teritorijā. Ko pēdējo gadu pētījumi stāsta par izmaiņām polāros reģionos un kā šīs izmaiņas “pasaules ledusskapī” varētu ietekmēt planētas klimatu kopumā, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētnieki, ģeoloģijas doktors Jānis Karušs un pēcdoktorantūras pētnieks Kristaps Lamsters.

Latvija ledus laikmetā

Ledus laikmetā Latvijas Ziemeļrietumu daļa iegrima ap 200 metriem, savukārt Latgales pusē tikai ap 100 metriem. Kā zemes garoza uzvedās, kurp plūda kūstošie ledāji pirms vairākiem tūkstošiem gadu, stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeogrāfijas nodaļas Ģeomorfoloģijas un ģeomātikas katedras profesors Vitālijs Zelčs.

Vitālijs Zelčs datora monitorā rāda, kādā virzienā pirms vairākiem tūkstošiem gadu ledāji atkāpās no tagadējās Latvijas teritorijas. Viņš arī stāsta, kāds tad te pirms teju 30 tūkstošiem gadu ir bijis ledus segas biezums.

Starpledus jeb interglaciālajos periodos, kad klimats kļuva siltāks, ledājs, lēnam kūstot, atkāpās uz ziemeļiem. Klimatam kļūstot vēsākam, ledājs atkal uzvirzījās un visu Latvijas teritoriju klāja ļoti biezs monolīts ledājs, kas būtiski ir ietekmējis mūsdienu Latvijas reljefu un to veidojušus nogulumus.

Dec 19 2018

42mins

Play

Rank #7: Augsnes iemītnieku "pakalpojumi" cilvēkiem

Podcast cover
Read more
"Marsa putekļi šobrīd ir vairāk izpētīti nekā augsnes ekosistēma. Lai arī zinām, ka tur ir 20 tūkstoši sugu, mēs nevaram zināt, ko katra no viņām dara, kā konkurē savā starpā, kā sadarbojas ar citiem organismiem. Turklāt augsnes ekoloģija ir ļoti darbietilpīga nozare," atzīst Viesturs Melecis.

Ikdienu cilvēka acij nemanāmi neatsveramu darbu veic kukaiņi un citi sīkdzīvnieki, kuri savu dzīvi aizvada augsnē. Tiem varam būt pateicīgi par virkni “pakalpojumu”, ko tie sniedz dabai un cilvēkam, taču ikdienā tiem pievēršam tik mazu vērību, ka visticamāk vienu otru augsnes iemītnieku nemaz nepazītu. Kādi ir augsnes iemītnieki Latvijas dabā un kādas attiecības laika gaitā ir izveidojuši cilvēki un augsnes iemītnieki, skaidro Latvijas Universitātes (LU) Bioloģijas institūta pētnieks Uģis Kagainis un LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesors, Vides zinātnes nodaļas Vides aizsardzības katedras vadītājs Viesturs Melecis.

Nenovērtētais produkts smiltsērkšķis

Smiltsērkšķi un tā produktus plaši izmantojam gan pārtikā, gan kosmētikā, un par šo ogu vērtīgajām īpašībām dzirdēts daudz. Tomēr interesanti, ka pārsteidzošas atklāsmes par mums zināmām lietām parādās aizvien no jauna, un arī smiltsērkšķis Latvijas zinātniekiem sniedzis nebijušu informāciju par lapu un ogu atliekvielu ekstraktiem, kas palīdz jaunlopu veselības profilaksē. Unikāls starpnozaru pētījums vairāku gadu garumā ļāvis saprast, ka smiltsērkšķu aktīvās vielas palīdz jaunu teliņu augšanā, mazina tiem iekaisumus un piešķir pat spīdīgāku spalvu. Daudzos gadījumos vērtīgās ogas varētu aizvietot antibiotikas.

Par smiltsērkšķu sniegtajiem labumiem dzīvniekiem stāsta Dārzkopības institūta vadošā pētniece Dalija Segliņa un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes Klīniskā institūta asociētā profesore Laima Liepa.

Pirms vairāk nekā četriem gadiem Dārzkopības institūtā Dobelē dzima ideja izpētīt to, kas vēl nav zināms par smiltsērkšķiem, piemēram, to slimībām un kā tos pareizi pavairot. Pakāpeniski attīstījās doma kopā ar Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes kolēģiem pārbaudīt vēl kādu smiltsērkšķu izmantošanas virzienu, kas Latvijā varētu būt ekonomiski izdevīgs un līdz šim nav ticis pētīts. Projektā tika meklēti risinājumi, kā paplašināt smiltsērkšķu produktu pielietojamību, konkrēti – no jaunlopu veselības viedokļa. Pētījums ir devis vērā ņemamus secinājumus, it īpaši par iespēju jaunlopu veselību profilaktiski sekmēt ar dabas līdzekļiem, nevis ķerties klāt antibiotiku lietošanai.

Apr 18 2019

46mins

Play

Rank #8: Zemes stundā šogad aicina domāt par bioloģisko daudzveidību

Podcast cover
Read more
30. martā būs ikgadējā Zemes stunda, ko rīko Pasaules Dabas fonds. Šogad tā ir veltīta bioloģiskajai daudzveidībai, kas pasaulē samazinās.

Daba uz Zemes ir daudzveidīga – ir reģioni, kur izdzīvot spēj tikai pašas izturīgākās dzīvības formas, un ir vietas, kur augu un dzīvnieku sugu pārbagātība vēl šodien nav pilnībā apzināta. Tieši tās teritorijas, kurās sastopamas visdažādākās sugas, tiek uzskatītas par dabas lielāko vērtību – tās ir gan rādītājs vides kvalitātei, gan arī dārgums pats par sevi, jo rada mājvietu retiem un unikāliem planētas iemītniekiem. Bet kas īsti ir šis tik bieži piesauktais jēdziens bioloģiskā daudzveidība? Kāpēc mums ir vajadzīga daudzveidīga vide, kāpēc vajadzīgas dažādas augu, dzīvnieku, kukaiņu sugas un ko tas sniedz videi un cilvēkam, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis un Dabas aizsardzības pārvaldes direktores vietniece Gunta Gabrāne.

Simbiotiskās attiecības dabā starp augiem un dzīvniekiem

Latvijas dabā ir sastopams daudz interesantu piemēru, kad augi vai dzīvnieki veido īpašas attiecības ar citiem „kaimiņiem”. Dažkārt mēs pat nenojaušam, kā vairākas augu, sēņu un dzīvnieku sugas ir savā starpā saistītas. Šādas attiecības bioloģijā dēvē par simbiotiskām attiecībām un, līdzīgi kā cilvēku pasaulē, arī tajās nereti viens gūst vairāk nekā otrs.

Par sugu simbiotiskajām attiecībām dabā stāsta Latvijas Dabas muzeja Botānikas un mikoloģijas nodaļas vadītāja Inita Dāniele, kā arī Zooloģijas nodaļas vecākais entomologs Jānis Dreimanis un vecākais zoologs Edgars Dreijers.

Sižetu sagatavoja Mariona Baltkalne.

Mar 26 2019

44mins

Play

Rank #9: Rīgas Stradiņa Universitāte aicina uz Zinātnes nedēļas pasākumiem

Podcast cover
Read more
No 1. līdz 5.aprīlim norisināsies Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Zinātnes nedēļa 2019, kurā notiks jau par stabilu tradīciju izveidojusies studentu konference, kā arī dažādi pasākumi un darbnīcas, kas ļaus “iekāpt” mediķa kurpēs arī plašākai sabiedrībai.

Medicīna ir viena no tām nozarēm, kas, lai arī vairumam cilvēku šķiet sveša un sarežģīta, patiesībā ir klātesoša ik uz soļa ikvienam no mums. Gan medicīnai, gan sociālajām zinātnēm veltītus svētkus rīko RSU, visu nākamo nedēļu aicinot ikvienu iepazīt tuvāk gan jaunākos pētījumus, satikt to autorus, gan arī dažādos pasākumos iepazīt mediķa darbu. Par gaidāmo Zinātnes nedēļu raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta RSU ceturtā studiju kursa medicīnas studente, Studentu konferences projekta vadītāja Ulrika Ulla Andersone un viņas kolēģe Ilva Ogle.

Ar kādu nolūku savulaik medicīnas studijās izmantoja dzīvniekus

Par vairākiem fundamentāliem atklājumiem medicīnā un zināšanām bioloģijā varam būt pateicīgi dzīvniekiem, kuri daudzu gadsimtu garumā tikuši iesaistīti zinātniskā pētniecībā un studijās, lai varētu sagatavot jaunos mediķus. Ap 2009. gadu Latvijā fizioloģija pēdējo reizi apgūta, izmantojot dzīvu vardi, un kopš tā laika ētika attiecībā pret dzīvniekiem guvusi virsroku mūsu medicīnas izglītības sistēmā. Vai atteikšanos no pētījumiem ar dzīvniekiem nākotnē varam attiecināt uz visu zinātni kopumā? Par dzīvnieku izmantošanu izglītībā un zinātnē stāsta Rīgas Stradiņa universitātes muzeja vadītāja Daiga Dupate un zinātnes centra "Kleisti" zinātnes stratēģijas vadītājs Ilmārs Stonāns.

Sižetu sagatavoja Mariona Baltkalne.

Mar 25 2019

39mins

Play

Rank #10: Jauno zinātnieku pētījums par zinātnes pienesumu ekonomikā

Podcast cover
Read more
Par to, ka Latvijā zinātnes finansējums ir zems, esam runājuši un dzirdējuši daudz. Bet paši zinātnieki ir uzdevuši jautājumu, vai patiesi zinātnē būtu jāiegulda vairāk? Un atbildes meklēšana uz šo jautājumu ir rezultējusies jaunā pētījumā un rezultāti ir patiešām interesanti. Latvijas Jauno Zinātnieku apvienība sadarbībā ar Latvijas Banku pētījumā atklājuši, ka Latvijā ieguldījumi zinātnē atmaksātos un mūsu dzīves līmenis būtu divkārt labāks, ja zinātnes pārvaldība un finansējums būtu efektīvāks. Kādus risinājumus piedāvā paši zinātnieki un kāpēc zinātne vēl joprojām ir krietni tālu prom no prioritāšu saraksta, vienlaikus zinot tās sniegtās iespējas, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) valdes priekšsēdētāja Ieva Siliņa, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta vadītājs Dmitrijs Stepanovs un LJZA valdes loceklis un LJZA Augstākās izglītības un politikas grupas vadītājs Guntars Kitenbergs.

Feb 05 2019

45mins

Play

Rank #11: Aizvadīto gadu Latvijā un pasaulē vērtē vides aizsardzības organizāciju pārstāvji

Podcast cover
Read more
Kā aizvadīto gadu Latvijā un pasaulē vērtē vides aizsardzības organizācijas? Vides un dabas aizsardzības problēmas uzjundījušas arvien nopietnākas pārdomās par nākotni Latvijā, gan citviet pasaulē. Plastmasas atkritumi pasaules okeānos bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, klimata pārmaiņas un pielāgošanās tām, sabiedrības, vides aizsardzības organizāciju, valsts un privāto interešu samērošana – šie un citi mūžam strīdīgie jautājumi ir bijuši ne mazāk aktuāli arī šogad. Raidījuma viesi: Latvijas Dabas fonda direktors Ģirts Strazdiņš, Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis, biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs Jānis Brizga un Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Juris Jātnieks un Vides izglītības fonda pārstāvis Jānis Ulme.

Dec 28 2018

48mins

Play

Rank #12: Dronu sacensības: brauciens galvu reibinošā ātrumā

Podcast cover
Read more
Latvijā tāpat kā citviet pasaulē arvien aktuālāki kļūst droni jeb bizpilota lidaparāti. Tie ne tikai filmē un fotografē, bet arī glābj, dzēš, meklē un visādi citādi piedalās mūsu ikdienas dzīvē. Daži pasaulē patiešām ievērojami droni top arī Latvijā un kas ir ne mazāk būtiski – pie mums ir arī gana attīstīta dronu sacensību kultūra. Kā notiek sacensību lidojumi dronu pasaulē, kā tos iespējams vadīt galvu reibinošā ātrumā un kāpēc braucienu ar dronu sacensību trasē mēdz salīdzināt ar braukšanu F1 sacīkšu trasē, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta biedrības “Drone racing Latvia” dibinātājs, dronu pilots Āris Muitnieks un dronu pilots Pasaules čempionāta 3.vietas ieguvējs Kārlis Gross.

Noteikumi, kas jāņem vērā, lidojot ar dronu

Ja pirms gadiem piecdesmit bērni sapņoja virs māju jumtiem ieraudzīt apaļīgu lidojošu tēvoci, kas čiepj smalkmaizītes no sestā stāva palodzes, tad tagad Karlsonu ir izkonkurējuši realitātē ienākušie droni, kas ir gan lielu, gan mazu ļaužu izklaide. Bet,lai neiekultos nepatikšanās un padarītu dronu vadīšanu par drošu izklaidi, ir jāņem vērā vairāki noteikumi un ar tiem iepazīstina „Civilās aviācijas aģentūras” Bezpilota gaisa kuģu drošuma nodaļas vecākais inspektors Ilmārs Ozols.

Šobrīd notiek arī darbs pie „ Civilās aviācijas aģentūras” mājas lapas izstrādes, kur būs redzami konkrēti objekti un ielas, kur nedrīkstēs lidot ar droniem, tāpat šī gada laikā būs arī izmaiņas noteikumos.

Jan 17 2019

42mins

Play

Rank #13: 2018. gads astronomijā un fizikā

Podcast cover
Read more
Ar ko pārsteidzošs, satraucošs un aizraujošs ir bijis 2018. gads fizikas un astronomijas jomā? „Falcon Heavy” veiksmīgais starts, eksotisku planētu meklējumi, pirmie rezultāti dvīņu eksperimentam, kā arī Pārkera Solārās izpētes zonde ir šī gada spilgtāko astronomijas notikumu vidū. Fizikā šogad laurus plūkuši lāzeru atklājumi, jauni atklājumi radīti arī Lielajā Hadronu paātrinātājā. Kāds bijis aizejošais gads fizikā un astronomijā, raidījumā Zināmais nezināmajā analīzē fiziķis, Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs Mārcis Auziņš, „StarSpace” redaktore, Suntažu observatorijas saimniece Anna Gintere un IT speciālists, astronomijas entuziasti Ints Ķešāns.

Dec 27 2018

46mins

Play

Rank #14: Gada kukainis 2019 – malārijas ods, ar sliktu slavu, taču ar būtisku lomu dabā

Podcast cover
Read more
Latvijas Entomoloģijas biedrība par Gada kukaini šogad ir izvēlējusies malārijas odu (Anopheles maculipenni) - kukaini ar sliktu slavu, taču ar būtisku lomu dabā – tā kāpuri ūdeni spēj attīrīt, izēdot baktēriju un sēņu kolonijas, aļģes un vienšūnu dzīvniekus. Ir dzirdēts, ka mainoties klimatam, Latvijā aktuāli varētu kļūt runāt arī par malārijas odiem. Vai patiešām tas arī varētu būt iemesls, kāpēc šis ods šogad izvēlēts par gada kukaini un ko mēs īsti zinām par malāriju un odiem? Par malārijas odiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta infektologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs, Latvijas Universitātes profesors Uga Dumpis un Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāvis Voldemārs Spuņģis.

Kāpēc tieši šo sugu? Pirmkārt, lai parādītu sugas dažādo dabu: mātītes asinssūcējas, tēviņi un mātītes – apputeksnētāji, kāpuri ir filtrētāji un ūdeņu attīrītāji, imago ir barība putniem, sikspārņiem, spārēm, zirnekļiem u.c., kāpuri barība zivīm, abiniekiem, ūdens bezmugurkaulniekiem. Otrkārt, līdz ar klimata pasiltināšanos Latvijā potenciāli var ienākt jaunas dzēlējodu sugas, kas pārnes cilvēkam un dzīvniekiem bīstamu saslimšanu ierosinātājus. Un treškārt, kopš 2018. gada ir uzsākts dzēlējodu monitorings (BIOR vadībā) un odu izplatības pētījumi visā valstī.

Gada bezmugurkaulnieks - mārīšzirneklis

Ja par šī gada kukaini izvēlēts malārijas ods, daudziem varētu rasties jautājumi, ko šī gada radījumu sarakstā dara mārīšzirneklis. Te jāatceras skolā mācītie bioloģijas pamati - zirnekļi nav kukaiņi, tie pieder atsevišķai bezmugurkaulnieku klasei.

Par mārīšzirnekli stāsta Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Bioindikācijas laboratorijas pētniece un Latvijas entomoloģijas biedrības pārstāve Inese Cera.

Kādēļ mārīšzirneklis kļuva par 2019. gada simbolu? Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, šis zirneklis pirmo un pagaidām vienīgo (datēto) reizi konstatēts Latvijā 2014. gadā Garkalnē, un līdz šim nav bijis ziņu par citām atrašanās vietām. Būtu svarīgi uzzināt par tā izplatību Latvijā. Otrkārt, lai uzsvērtu kukaiņu un zirnekļu atšķirības. Treškārt, pieņemts uzskatīt, ka zirnekļi ir ar neizteiksmīgu ķermeņa krāsojumu, necili, viegli saplūst ar vidi. Bet, redz, mārīšzirneklis izceļas!

Mārīšzirneklis ir indīgs, kura kodums var izraisīt niezi, sāpes, sirds darbības paātrināšanos, drudzim līdzīgu stāvokli, bet šīs pazīmes izzūd pāris stundu laikā. Koduma vieta ir redzama vēl pāris dienas. Tāpēc šo punktaino zirnekli nevajag ņemt rokās, bet nofotografēt un ziņot par viņu vietnē dabasdati.lv

Jan 16 2019

41mins

Play

Rank #15: Minoritāšu kultūra masu patēriņā: cieņas izrādīšana vai nonivelēšana

Podcast cover
Read more
Ikdienā reti aizdomājamies, vai produkti, īpaši tie, kurus izmantojam modes un izklaides industrijā, savu izcelsmi reiz nav guvuši senās un neparastās kultūrās, kuras vēl joprojām to uzskata par savu pazīšanās zīmi. Indiāņu galvas rotas, aborigēnu bumerangi, Āfrikas kultūras rotas un daudzi citi simboli kļuvuši par masu produktiem. Diskusija, kas šķietami nav aktuāla Latvijā, bet ir visai karsta valstīs, kur ir lielas minoritāšu kopienas: vai simbolus, kas raksturīgi šīm kultūrām ir pareizi izmantot mūsdienu masu patēriņā, vai ir labi doties uz mūzikas festivālu ar indiāņu galvasrotu, vai didžeridū var izmantot kā popmūzikas instrumentu? Vai tā ir cieņas izrādīšana kultūrai vai tomēr neizpratne par tās simboliem, to vēsturi un nozīmīgumu, raidījumā Zināmais nezināmajā uzklausām sociālantropoloģi Rīgas Stradiņa universitātes pētnieci Ievu Puzo.

Feb 11 2019

42mins

Play

Rank #16: Gada koks - Krimas liepa. Latvijas dendrologi atbalsta Ukrainas kolēģus

Podcast cover
Read more
Latvijas Dendrologu biedrība par 2019. gada Gada koku ievēlēja Krimas liepu (Tilia x euchlora K. Koch). Krimas liepas izvēle bija atbalsta balsojums Ukrainas dendrologiem. Latvijas Dendrologu biedrība nosoda Krievijas veikto Krimas pussalas aneksiju un aicina uz konflikta mierīgu atrisinājumu, atgādinot sabiedrībai par nepieciešamību stiprināt sadarbību, demokrātiju un vispārcilvēciskās vērtības Eiropā. Raidījumā Zināmais nezināmais par dendrologu izvēli un starptautisko sadarbību, kā arī par pašu eksotisko liepu, kas 19. gadsimtā bija muižu statusa izpausme, stāsta Salaspils Nacionālā botāniskā dārza direktors, dendrologs Andrejs Svilāns.

Krimas liepa Latvijā ir svešzemju koku suga, precīzāk sakot, parastās un Kaukāza liepas starpsugu hibrīds, kas kā kultivārs dendroloģijā tiek izdalīts no 1838. gada. Koka izcelsmes areāls ir Austrumukrainas teritorija, Krima. Koks sasniedz 25 metru augstumu un veido aptuveni 8-10 metrus platu, pārkarenu, cilindriskas formas zaru vainagu. Īpašā koka pazīme ir vidēji lielās un spīdīgās lapas, kas koku izceļ apkārtējo vidū.

Gada augs - mazais zvagulis

Agrāk pēc šī auga noteica siena pļaušanas laiku un zemniekiem tas lāgā nepatika, jo viņi to uzskatīja par ganību nezāli. Tas ir mazais zvagulis, kurš, kā izrādās, palīdz iedzīvoties dabiskajās pļavās citiem augiem un kā liecina tā nosaukums – tas arī žvadz. Mazais zvagulis ir augs, kura dzeltenais zieds nedaudz atgādina lauvmutīti un kuru, pļavā ienākot, var dzirdēt, kad tā sēklu pogaļas maigi žvadz, un dzejiski izsakoties, tas ir augs kas sataisa ceļu uz dzīvi pļavā citiem vērtīgiem augiem. Par mazo zvaguli stāsta ģeogrāfijas doktore Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētā profesore un Latvijas Botāniķu biedrības pārstāve Solvita Rūsiņa.

Mazais zvagulis Latvijas teritorijā ir sastopams viscaur un bieži, tā rakstīja dabas enciklopēdijās pirms 20 gadiem, bet pēdējos gadu desmitos zvaguļa izplatība vairs nav tik plaša un šobrīd citviet Eiropā zvaguļa sēklas ir ieņēmušas stabilu vietu dabisko zālāju augu sugu sēklu tirgū, kā vienas no biežāk pirktajām pļavu augu sēklām. Latvijā zvaguļa sēklas vēl neražo tirgošanai, lai gan pieprasījums pēc tām ir.

Jan 30 2019

44mins

Play

Rank #17: Traģiskākās cilvēku misijas kosmosā. Gūtās mācības

Podcast cover
Read more
Ceļš uz zvaigznēm 20. gadsimtā ir bijis ne tikai straujš, pārsteigumiem un atklājumiem bagāts, bet arī smags un dažkārt traģiskos notikumos sniedzis vienu otru mācību kosmosa industrijai. Cilvēku misijas kosmosā vienmēr ir bijis sarežģīts izaicinājums, jo īpaši tāpēc, ka tehniskas vai cilvēciskas kļūmes rezultāts var maksāt visas apkalpes dzīvību. Ne velti astronauti iziet intensīvas apmācības gadu garumā, lai spētu vadīt kosmosa kuģi un pārzinātu visus tajā notiekošos procesus, un tomēr - kosmosa iepazīšanas vēsturē ir vairāki gadījumi, kad apkalpes locekļi par mata tiesu spējuši izvairīties no bojāejas un gadījumi, kad kosmosā devušies astronauti nekad neatgriežas atpakaļ. Ko kosmosa nozare mācījusies no šiem nelaimes gadījumiem un ko mēs zinām par neveiksmīgajām “Apollo”, “Sojuz”, “Challanger” un “Columbia” misijām, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta IT speciālists, astronomijas entuziasts Ints Ķešāns un IT speciālists, astronomijas entuziasts Raitis Misa.

Cilvēki kosmosā arvien ir pakļauti lielam riskam. Pārāk maz ir statistikas, lai veiktu secinājumus. Turklāt jauni nezināmie ir saistīti ar privāto kompāniju ienākšanu kosmosa lidojumu jomā.

Jan 28 2019

43mins

Play

Rank #18: Biotehnoloģiju pienesums nākotnē: izaicinājumi jomas pētniekiem

Podcast cover
Read more
Vai biotehnoloģijas var glābt pasauli un pārāk lielas cerības neliekam uz bioinženierijas pleciem? Kā efektīvi un ilgtspējīgi izmantot dabas resursu un kādi ir izaicinājumi pētniekiem, kas šajā jomā strādā? Vērtē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors Nils Rostoks un šīs pašas fakultātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas katedras profesors Uldis Kalnenieks.

"Sambuendo" - Anete Borodušķe savā pētījumā pievēršas melnajam plūškokam

Medicīna, kosmetoloģija un citas jomas sen apliecinājušas, ka augi ir neatsverams materiāls, lai izgatavotu zāles, sadzīves ķīmiju un citus produktus. Savukārt augu unikālās īpašības nodrošina to aktīvās vielas. Par tām zināms gana daudz, taču vesela un vēl ne līdz galam atklāta pasaule ir augos mītoši mikroskopiski organismi jeb endofīti. Kā tie sekmē augu aktīvo vielu veidošanos, lai augi veiktu savu labo darbu? Tieši šis jautājums ieinteresējis Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas katedras pētnieci un pēcdoktoranti Aneti Borodušķi, kura pievērsusies endofītiem melnajā plūškokā.

Šī ir pavisam īpaša kopdzīve jeb simbioze, kam būtiska nozīme arī mūsu dzīvē. Pateicoties mikroskopiskiem organismiem jeb endofītiem, daudzi augi iegūst unikālas ārstnieciskas īpašības, iemanto smaržu vai saņem aizsardzību pret patogēniem. Un arī pašiem endofītiem ir svarīga ērtā mājvieta augos. Tieši tāpēc Anete Borodušķe, savā pētījumā pievēršoties melnajam plūškokam, izmanto vārdu salikumu „Sambuendo”. Te kombinēts melnā plūškoka latīniskais nosaukumus „Sambucus nigra” un vārds „endofīts”, tātad kopā – „Sambuendo”. Kā tapusi pētījuma ideja, par to plašāk stāsta Anete Borodušķe.

Latvijā plūškoks ir ievests pirms vairākiem gadsimtiem, bet ar laiku tas izplatījies savvaļā. Plūškoku gan ierobežo mūsu klimats, un tam ir neizturība pret aukstām ziemām, tāpēc Latvijas ziemeļos savvaļā plūškoks nav sastopams, taču dienvidos tas novērojams gana bieži. Pētniece būs pateicīga, ja cilvēki ziņotu par vietām, kur plūškoki Latvijā sastopami, ievietojot informāciju par saviem novērojumiem portālā „Dabasdati.lv” vai sūtīt to uz e-pasta adresi sambuendo@gmail.com.

Pētījums ilgst līdz 2022. gadam, un līdz šim izpētīti plūškoki no vairāk nekā 20 vietām Latvijā, sarindotas augšanas vietas ar vērtīgāku un mazāk vērtīgāku ogu saturu, sadarbībā ar Somijas Tehnoloģiju pētniecības centru izveidotas plūškoku audu kultūras un kopā ar Vides risinājumu institūtu Cēsīs veiktas plūškoka ķīmiskās analīzes. Tas tad viss palīdzēs tālāk, lai saprastu, kādi mikroskopiskie organismi plūškokā dzīvo un kādu būtisku lomu tie ieņem.

May 21 2020

45mins

Play

Rank #19: Valodas izcelsme: cilvēka iespējas lietot valodu ir daudz senākas nekā uzskatīja iepriekš

Podcast cover
Read more
Pievēršamies valodai. Izrādās, ka mūsu pirmssenču spēja lietot valodu attīstījusies daudz ātrāk, nekā līdz šim tika uzskatīts. Nesen zinātnieki ir atklājuši, ka valoda un cilvēka iespējas lietot valodu ir daudz senākas. Ja agrāk tika pieņemts, ka runa ir par 5 miljonu gadu senu pagātni, tad tagad tiek diskutēts, ka valoda varētu būt parādījusies pirms 25 miljoniem gadu. Kā to vispār var noskaidrot? Kāpēc cilvēks varēja sākt lietot valodu un kāpēc mums bija neizbēgami jāsāk runāt, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesoru, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Andra Kalnača.

Latviešu valodas veidošanās

Georgs Mancelis, kurš bija pirmās iespiestās latviešu valodas vārdnīcas autors, ir ieviesis tādu vārdu kā ģērbt. Pateicoties Kronvaldu Atim, mums ir vārdi ķermenis, apstāklis, vēsture. Kā ir veidojusies latviešu valoda, kuras no kaimiņtautu valodām tā ir ietekmējusi, kad parādījušies pirmie raksti latviešu valodā, stāsta valodnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu Latvistikas un baltistikas nodaļas profesors un Stokholmas Universitātes baltu valodas profesors Pēteris Vanags.

„Vienota uzskata par to, kā veidojusies latviešu valoda, nav. Daļa zinātnieku teic, ka tā ir cēlusies no zemgaļu cilts valodas, citi atkal- ka tās pirmsākumi ir meklējami latgaļu cilts valodā,” tā par latviešu valodas rašanos norāda valodnieks Pēteris Vanags.

Izvaicājot profesoru par pirmajiem rakstiem latviešu valodā, viņš min 16. gadsimta sākumu, kad ir tikusi tulkota Tēvreize, bet jau 15. gadsimta beigās vācu garīdznieki ir veidojuši rakstus latviešu valodā.

Latviešu valodas aģentūras interneta vietnē var lasīt, ka senākie rakstu paraugi latviešu valodā ir rodami Jāņa Ģildes Alus nesēju biedrības grāmatās, un šos ierakstus biedrības grāmatās parasti ir veikuši garīdznieki. Tieši tur ir atrodami vecākie ieraksti latviešu valodā jau no 15. gadsimta.

Lūkojot tālāk, kuri bija konkrētie mācītie cilvēki, kas mūsu dzimto valodu pilnveidoja un ieviesa tajā vārdus, Pēteris Vanags min Veco Stenderu, Georga Manceli, Ernstu Gliku un arī daudzus citus.

May 18 2020

40mins

Play

Rank #20: Cilvēka deguns izvēlas skābekli: elpošana ietekmē plašākus procesus ķermenī

Podcast cover
Read more
Lai arī vidē ir pieejams dažādu gāzu kokteilis, ko lielākoties veido slāpeklis, cilvēks elpo tieši skābekli. Kāpēc tā? Kā deguns "māk" atšķirt vajadzīgo no nevajadzīgā un vai tas tomēr nekļūdās? Runājam arī par to, kā elpošana ietekmē plašākus procesus ķermenī un kādi ir pētnieku lielākie izaicinājumi saistībā ar elpošanās slimībām šobrīd. Skaidro fizioloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Cilvēka fizioloģijas un bioķīmijas katedras docētāja Maija Rumaka un pneimonoloģe, medicīnas zinātņu doktore un RSU docētāja Madara Tirzīte.

Maija Rumaka skaidro, ka cilvēks neelpo skābekli, viņš elpo gaisu. Vienīgais, ka no gaisa galvenā viela, kuru izmantojam, ir skābeklis. Tas saistīts ar to, ka mūsu organisma šūnas spēj izmantot skābekli, lai tālāk radītu enerģiju, kura nodrošina šūnu funkcijas.

Savukārt slāpekli, kas atrodas apkārtējā gaisā visvairāk, organisma šūnas nespēj izmantot, lai radītu vielas, kuras varētu tālāk izmantot dzīvības procesu nodrošināšanai.

Slāpeklis atmosfēras gaisā ir būtisks, jo pasargā atmosfēru no aizdegšanās, kas varētu rasties, ja tā sastāvētu no tīra skābekļa. Atšķaida skābekli līdz tādai koncentrācijai, kurā organisms vispār var pastāvēt un var pastāvēt dzīvība kā tāda.

Madara Tirzīte atzīst, ka ir vēl arī citas vielas, kas nonāk plaušu tauku rezervēs un ķermeņa tauku rezervēs. Ir zinātniski pētījumi, ka vēl gadu desmitiem pēc notikuma var cilvēka ķermenī konstatēt dažādu ieelpotu vielu paliekas. Ir veikti pētījumi, kas veikti ar cilvēkiem, kas dzīvo vulkānu vai purvu tuvumā.

Tirzīte vērtē, ka ir daudz sfēru, ko pētīt saistībā ar cilvēka elpošanas sistēmu, gan saistībā ar retāku plaušu slimību diagnostiku un ārstēšanu, ir dažu infekcijas slimību antibakteriālās terapijas pētniecība, dažādu medikamentu pielāgošana konkrētiem pacienta gadījumiem.

Raksturojot mūsu elpošanas sistēmas spēju pielāgoties izmaiņām, Tirzīte skaidro, ka ir izmaiņas, kas saglabājās plaušās, piemēram, smēķēšanas ietekmē, ir reizes, kad plaušas ir ļoti fleksiblas un pielāgojas izmaiņām. 

"Elpošanas sistēma ir spējīga pielāgoties apkārtējai videi, bet tā ir domāta normāliem apkārtējās vides apstākļiem, nevis piesārņojumam, kāds šobrīd ir vai arī joprojām turpina augt. Izmaiņas elpošanas sistēmā notiek, lai viņa pēc iespējas efektīvāk mūs pasargātu no apkārtējās vides apstākļiem, bet viņas notiek, man šķiet, lēnāk, nekā mēs spējam sabojāt vidi apkārt," vērtē Rumaka.

Dažādie dzīvnieku elpošanas veidi

Putni ir unikāli, jo tie spēj dziedāt gan ieelpas, gan izelpas laikā, zivju elpošanas orgāni ir žaunas un ir dzīvnieki, kas elpo caur ādu. Gaisa maisi, trahejas, āda – dzīvnieku pasaulē elpošanas veidi ir visai dažādi, un atkarībā no dzīvnieku tipa un dzīvesveida elpošanas sistēma ir šiem faktoriem pielāgota.

Rīgas nacionālajā zooloģiskajā dārzā, pie putnu novietnes, kur dziedāšanā ar vietējiem strazdiem un zvirbuļiem sacenšas meža zosis, un tāpēc arī zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns sāk stāstīt par putnu elpošanas sistēmu.

Skatot tālāk dzīvnieku elpošanas sistēmu, aplūkojam, kā tas notiek tādiem rāpuļu klases pārstāvjiem, kā bruņurupučiem, kur krūškurvis ir ieslēgts bruņās.

Runājot par ūdeni dzīvojošajiem zīdītājiem, roņiem, bebriem un ūdriem, šiem dzīvniekiem, ienirstot ūdenī, nāsis un ausis cieši noslēdzas ar ādas kroku, tādējādi neļaujot ūdenim ieplūst elpošanas un dzirdes kanālos. Bet Māris Lielkalns tālāk stāsta par kukaiņu elpošanu, kas norit caur traheju un dobumu sistēmu.

May 13 2020

41mins

Play

Grāfi, baroni un hercogi – aristokrātijas nozīme Latvijas kultūrā. Stāsta Imants Lancmanis

Podcast cover
Read more
Grāfs, barons un hercogs - esam viņus visus sastapuši Latvijas vēstures stāstos. Taču kāda atšķirība starp šiem tituliem, kādi mīti ir izplatīti par augstdzimušajiem Latvijas teritorijā un kāda bija aristokrātijas nozīme Latvijas kultūrā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis.
"Ja kādreiz kādreiz dižciltība bija kaut kas tāds ļoti svarīgs naudai, varai, 19.gadsimtā pakāpeniski tas kļūst par godkārības tirgus sastāvdaļu. Ja palasām Balzaku vai Stendālu, redzam, ka jebkurā Eiropas zemē visi cenšas izsisties un iekļūt augstākajā sabiedrībā. Un kas ir augstākā sabiedrība - tā ir aristokrātija.
Uzreiz gribu teikt, šis godkārības tirgus nav beidzies arī mūsdienās," atzīst Imants Lancmanis. "Arī Francijā, kur jau gadus 40 valdības izsūtītos ielūgumos nedrīkst būt neviens tituls, jāparāda ir demokrātija. Bet patiesībā visi seno dzimtu pārstāvji joprojām ir tie, ar ko visi naudīgie grib draudzēties un arī ieprecēties. Joprojām skaistu titulu īpašnieki var dabūt labas partijas, bagātu miljonāru meitas, kuras brauc uz Eiropu tāpat kā 19. gadsimtā apprecēt kādu titulētu kungu."

Muižnieka pienākumi pret saviem muižas ļaudīm

Stāvoklis uzliek pienākumus - šo seno teicienu pilnībā var attiecināt uz muižniecību: sākot ar skolu un ceļu uzturēšanu, līdz  medicīniskai palīdzībai, svecēm un adītām zeķēm muižas kalpotājiem šīs un vēl daudzas citas vajadzības bija jānodrošina  muižniekiem. Vairāk par Baltijas baronu un grāfu pienākumiem stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra pētniece Kristīne Zaļuma.

18. gadsimta 40. gadi Vidzemē bija neražas laiks un tam sekojošais bads. „…Valdība stāvokļa stabilizēšanai izdod rīkojumu, kas muižu nomniekiem un īpašniekiem aizliedza pārdot visu labību, bet noteica par pienākumu saglabāt klētīs noteiktu daudzumu labības rezervju, ko izsniegt trūkumcietējiem,„ tā var lasīt Dzidras Liepiņas darbā “Vidzemes zemnieki un muiža”.

Tas ir viens no muižnieku pienākumiem, tā teikt, ārkārtas situācijā, bet kas un cik lielā apmērā 18. un 19. gadsimtā Vidzemes muižniecības pārstāvjiem bija jānodrošina zemniekiem, gan tiem, kas saimniekoja muižas novadā un dzīvoja uz muižnieku zemes, gan kungu namu kalpotājiem.

19. gadsimta 90. gados Berķenes muižā par pārvaldnieku jeb muižkungu (nejaukt ar muižas īpašniekiem – muižniekiem), tātad par muižas darbu uzraugu strādā Jānis Burkevics, kurš raksta dienasgrāmatu par šo laiku: „Tagad Žukļos bija ierīkotas zemes kalpu mājas, uzcelta prāva mūra kazarma, kur katram kalpam sava istaba un ķēķis, tāpat katram bija sava kūts un klēts. Zirgus kalpi neturēja, bet muiža viņus atlaida zināmās dienās savus darbus padarīt, kur tad arī dabūja muižas zirgus un lietas. Katram kalpam pēc līguma bija jātur 2 govis un 2 aitas. Tāds zemeskalps katru gadu pārdeva mazākais pa vienam labam veprim. Žukļu kalpi dzīvoja daudz labāki nekā kādi nabadzīgi saimnieki.”

Bet Kristīne Zaļuma stāsta par to kā muižniekiem bija jāapgādā savi kalpotāji muižā. Un tas nebija maz.

Ja muižnieks pārraudzīja darbus sētā un tīrumos, tad muižniece, protams, palīgos ņemdama kādu sieviešu kārtas saimniecības vadītāju, bieži vien daudz labāk un pamatīgāk par savu kungu pārvaldīja gan virtuvi, gan muižas kalpu gaitas. Un izrādās, muižnieces pārziņā vienmēr bija ievārījuma vārīšana.

Feb 25 2021

46mins

Play

Atkritumu transformācija – kā labāk izmantot poligonos noglabātos atkritumus?

Podcast cover
Read more
Kā atkritumu poligonu veidotās kaudzes apsaimniekot ilgtspējīgāk, radot vietu arī citām pilsētnieku aktivitātēm? Vismaz dažas atbildes ir Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētniekam Jurim Burlakovam, kurš nesen iesaistījies transformācijas procesā tepat netālu esošanā atkritumu poligonā Sāremā salā. Pētnieks stāsta gan par Sāremā salā izmantoto metodi, gan citām alternatīvām, kā pasaulē vecas izgāztuves tiek apsaimniekotas viedāk, tā mazinot draudus videi.

Atkritumu piktogrammas

Nupat noslēdzies pirmais vebinārs par Dānijas atkritumu piktogrammas sistēmas ieviešanu Ziemeļvalstīs. Turpmākā gada garumā arī Latvijā plānots testēt, kā tad šādas piktogrammas izdotos iedzīvināt mūsu sabiedrībā, un tas ļautu veidot vienotu redzējumu par atkritumu pārstrādi. Šajā procesā jāiesaistās gan ražotājiem, gan pircējiem, gan atkritumu apsaimniekotājiem. Par to, kas ir atkritumu piktogrammas un kā šī sistēma būtu ieviešama arī Latvijā, iepazīstina Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā padomniece ilgtspējas un digitalizācijas jautājumos Maija Kāle, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere, kā arī akciju sabiedrības "Balticovo" Komunikācijas un attīstības direktors Toms Auškāps.

Vienota sistēma atkritumu pārstrādē vairākās valstīs, ceļvedis patērētājiem un rūpes par vidi. Tā varētu raksturot atkritumu piktogrammu sistēmu, kas izstrādāta Dānijā un ko starpvalstu projekta ietvaros plānots ieviest arī citās Ziemeļvalstīs, tostarp Latvijā.

Šogad projekta norises laikā Ziemeļvalstu ministru padomes birojs Latvijā kopā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un ekspertiem plānojis vismaz piecas tikšanās ar dažādu ražotāju un atkritumu apsaimniekotāju grupām, lai saprastu, kuras no dāņu piktogrammām būtu visvērtīgāk ieviest Latvijā. Pēc tam paredzēta arī aptauja, lai notestētu sabiedrības gatavības pakāpi, piktogrammu sistēmas prezentēšana festivālā “Lampa” un pasākums, lai iegūtos rezultātus salīdzinātu visās Baltijas valstīs.

Feb 24 2021

42mins

Play

Pētnieks: Prusaki nav pazuduši, tikai novērojami retāk

Podcast cover
Read more
Kur pazuduši visi prusaki? Tādu jautājumu ik pa laikam varam manīt sociālajos tīklos. Šķiet, ka bērnībā tie bija ierasti sabiedrotie jo īpaši daudzdzīvokļu māju virtuvē, vai studentu kopmītnēs. Taču tagad tos redzam mazāk. Kāpēc? Cik dažādi ir prusaki un kāda ir to nozīme dabā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns un Rīgas Zooloģiskā dārza izglītības speciālists Ingmārs Līdaka.

"Esam iemācījušies dzīvot tīrīgāk un prusaki kļuvuši retāki, arī mājas tiek remontētas un renovētas un tas ietekmē prusaku iespēju apdzīvot mūsu dzīves vidi," atzīst Uģis Piterāns.

Viņa personīgā pieredze rāda, ka tepat netālu viņi ir. Bija satikšanās īres dzīvoklī, turklāt prusaki var ierasties ciemos no kaimiņu dzīvokļa, kā tas arī bieži notiek.

"Neteiktu, ka ir pazuduši, bet novērojami retāk," vērtē Uģis Piterāns.

Ingmārs Līdaka uzskata, ka pēdējos 20 gados virtuves higiēnas ķīmiskie līdzekļi ir pietiekami jaudīgi, lai pat prusakam tie būtu nepatīkami.

Mājokļos visbiežāk var sastapt virtuves prusaku, retāk var sastapt melno prusaku, kas ir līdz 3 cm liels. Melno prusaku vairāk var sastapt pagrabos.

Portālā dabasdati.lv fiksēti vairāk nekāmiljons novērojumu

Jau vairāk nekā miljons novērojumu ir fiksēti portālā dabasdati.lv. Par kādām dzīvnieku un augu sugām ziņo iedzīvotāji un ko noderīgu šajā informācijā atrod speciālisti un dabas draugi

2011. gada 23. marts. Vieta: Rīga, Salaspils iela, novērotais objekts - virtuves prusaks, tā statuss – uzturas lokāli, piezīmes - kādreiz pilns dzīvoklis. Un pievienots attēls, kur no dēļu šķirbas kaunīgi galvu pieliecis kāds ūsainu kukaini.

Raidījuma otrās daļas sarunas iespaidā intereses pēc pameklēju, vai arī portālā dabasdati.lv ir kas rodams par šiem insektiem. Izrādās – ir, bet minētajā interneta vietnē ir vēl daudz citas informācijas par visai savdabīgiem novērojumiem, piemēram par blaktīm vai gļotsēnēm. Tomēr visbagātīgākie ziņojumi ir par putniem.

Šo portālu 2008. gadā izveidoja Latvijas Dabas fonda un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvji un no tā laika dabasdati.lv ir ziņots par vairāk nekā septiņiem tūkstošiem sugu. Šī gada 31. janvārī portālā tika miljonais dabas novērojums. Normunds Zeidaks šajā datumā ierakstīja par mazo svilpi, ko pērnajā vasarā bija dzirdējis Talsu novadā. Un par godu šādam nozīmīgam skaitlim, neliels pārskats par dabas datos rodamo informāciju un datu sniedzējiem. Stāsta portāla koordinatore Ilze Priedniece.

Par putniem runājot, visvairāk ziņojumu ir par žubītēm. 26702 reizes cilvēki ir dalījušies ar ierakstiem dabasdati.lv par šiem nelielajiem, pie mums plaši izplatītajiem dziedātājputniem. Interesanta ir bijusi akcija šajā portālā par mazajiem mušķērājiem. Kā nosaukums liecina – ļoti neliela auguma putniņiem ar īlenam līdzīgu knābīti un pieaugušus tēviņus par atpazīt pēc sarkanbrūnas pakakles. Šo putnu ir grūti ieraudzīt un bieži vien tikai balss to nodod. Pirms pāris gadiem kāds čehu ornitologs apkopoja šo putnu dziesmu atšķirības dažādas Eiropas vietās un tad, pateicoties aktīviem ziņotājiem un arī balsu ierakstiem, Latvijas karte saistībā ar mazo mušķērāju novērojumiem, bija visai bagātīgi aizpildīta.

Feb 23 2021

41mins

Play

19. gadsimta nospiedumi: tā nozīme Latvijas valstiskuma veidošanās procesā

Podcast cover
Read more
Tikko ir nācis klajā rakstu krājums par Latvijas 19. gadsimta vēsturi, kas apkopo dažādu pētnieku referātus par laiku, ko mēdz saukt arī par garo gadsimtu. Kāda ir 19. gadsimta nozīme Latvijas valstiskuma veidošanās procesā un kādas vēl jaunas atziņas izdevies gūt, stāsta krājuma sastādītājs un atbildīgais redaktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Latvijas Vēstures institūta direktors Gvido Straube.

Metāla kroņi kā piemiņas zīme kapos

Kapu kultūra Latvijā ir tradīcijām bagāta. Esam jau stāstījuši par krustakokiem Latvijas ziemeļaustrumos, šoreiz pievērsīsimies metāla kroņu tradīcijai. Arī metāla kroņi tiek veidoti kā piemiņas zīme.

19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums ir laiks kādas neparastas kapu tradīcijas uzplaukumam. Paralēli dabiskajiem vainagiem īpaši ziemas periodā turīgāki cilvēki izvēlējās metāla kroņus un metāla kroņu vannas. Un ar turīgajiem cilvēkiem mēs šajā gadījumā saprotam latviešus. Metāla kroņu tradīciju piekopa arī vācieši, atsevišķos gadījumos tradīcijas objekti novēroti arī citu tautību pārstāvju kapiem, tomēr Latvijas teritorijā tā bijusi tipiska latviešu tradīcija. Laika gaitā secināts, ka tā bija izplatīta arī Igaunijas teritorijā, un kā Latvijas, tā Igaunijas gadījumā tā izteikta luterāņu konfesijas pārstāvjiem. Šai tradīcijai pievērsies vēsturnieks, dabas pētnieks un tūrisma speciālists Andris Grīnbergs.

Feb 22 2021

45mins

Play

Mākslīgo intelektu medicīnā izmanto arī diagnožu noteikšanai

Podcast cover
Read more
Mākslīgā intelekta izmantošana medicīnā vairs nav nekāds jaunums. Robotu tehnoloģijas tiek gana plaši izmantotas un par to esam stāstījuši arī savos raidījumos. Taču šoreiz runājam par to, kā mākslīgais intelekts var tikt un patiesībā jau tiek izmantots dažādu medicīnisku diagnožu noteikšanā? Kā tas notiek un kam jāuzņemas atbildība, ja tehnoloģijas tomēr kļūdās, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes docētāja, doktora studiju programmas Tiesību zinātnes direktore Karina Palkova un Veselības centra 4 radiologs Kaspars Stepanovs.

Hipokrāta zvērests senatnē un jaunā ārsta zvērests mūsdienās

Es veikšu savus profesionālos pienākumus pēc labākās sirdsapziņas, godprātīgi un saskaņā ar labu medicīnisko praksi, tā skan fragments no Hipokrāta zvērests, ko dod Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) jaunie mediķi pēc diploma saņemšanas.

Par šo zvērestu un tā versijām stāsta latīņu valodas speciāliste Ieva Fībiga, medicīnas vēsturiieks Juris Salaks un ārsts Kārlis Rācenis.

"Zvēru pie Apollona-dziedinātāja, pie Asklēpija, Higiejas un Panacejas, un pie visiem dieviem un dievietēm, piesaucot tos par lieciniekiem, ka pildīšu šo zvērestu un rakstisko vienošanos atbilstoši savām spējām un saprašanai…”

Sižeta ievadā skan Hipokrāta zvērests sengrieķu valodā, kuru ikviens var atrast internetā, mūziķa un sengrieķu valodas interesenta Jonanis Strakata izpildījumā.

Šis pirms vairāk kā divarpus gadu tūkstošiem rakstītais teksts tiek saukts par Hipokrata zvērestu, savukārt šodien medicīnas studenti nodod Hipokrātisko zvērestu, kuram ir vairākas versijas par pašu pirmavotu un tā modifikācijām laikā gaitā stāsta RSU valodu centra docētāja Ieva Fībiga.

Senajā versijā ir runa par līgumu, kas tiek noslēgts starp ārstu un viņa mācekļiem un līguma būtībā ir runa par ārsta ētikas principiem, kas ir kā pamats arī saglabājies līdz šodienai, bet pirms lūkojam mūsdienu versijas un mediķa viedokli par hipokratisko zvērestu, vēl ieskats par Hipokrata dzīvē vai, pareizāk sakot, tajā mazumiņā, kas par šo seno grieķi ir zināms. Stāsta RSU Medicīnas vēstures institūta direktors Juris Salaks.

Zvēresta, ko šodien sniedz mediķi, pamatnosaukums ir – jauna ārsta zvērests vai tādas un tādas augstskolas zvērests. Protams, ka šodien neviens vairs nedod svinīgo solījumu sengrieķu dieviem un, runājot par šī zvēresta pielāgojumu mūsdienām, tas veidots, skatot ētikas normas visā sabiedrībā kopumā, ne tika mediķu vidū.

Es nepieļaušu, ka manu profesionālo pienākumu izpildi iespaidotu pacienta vecums, slimība vai nespēja, reliģiskā pārliecība, etniskā izcelsme, dzimums, pilsonība, politiskā piederība, rase, seksuālā orientācija, sociālais stāvoklis vai jebkādi citu apsvērumi.

Šādu zvērestu pirms pāris gadiem arī sniedza RSU pētnieks un docētājs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas karantīnas nodaļas virsārsts Kārlis Rācenis. Par sajūtām toreiz, sniedzot šo zvērestu, stāsta Kārlis Rācenis.

Feb 18 2021

42mins

Play

Aktuāli: putnu gripas izplatība un sejas masku pareiza valkāšana

Podcast cover
Read more
Raidījumā pievēršamies gana aktuālām tēmām - putnu gripas izplatībai Latvijā un sejas masku valkāšanai.

Sākoties Covid-19 pandēmijai, aizvien biežāk esam dzirdējuši aicinājumus nepulcēties un, ja nepieciešams, ievērot pašizolāciju. Izskatās, ka šie ieteikumi ir līdzīgi arī putniem bīstamās saslimšanas putnu gripas gadījumā. Lai gan slimība pazīstama jau ilgu laiku, Eiropas valstīs tā šogad piedzīvo jaunu uzliesmojumu, un daudziem putniem tā var būt letāla. Ar putniem bīstamo slimību putnu gripu iepazīstina Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR direktors un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes profesors Aivars Bērziņš.

Putnu gripa ir jau vairāk nekā gadsimtu zināma saslimšana. Arī šobrīd pazīmes, kas liecina par, iespējams, jaunu uzliesmojumu parādīšanos kādā valstī, ir putnu migrācija, kā arī liela putnu koncentrēšanās savvaļā pie kādas ūdenstilpes un mājsaimniecībās. Aivars Bērziņš sarunā atklāj, ka arī putnu tāpat kā cilvēku organisms uz saslimšanām var reaģēt atšķirīgi.

Ziņot par atrastiem beigtiem savvaļas ūdensputniem var, zvanot uz Pārtikas un veterinārā dienesta uzticības tālruni - automātisko atbildētāju 67027402 un norādot pēc iespējas precīzāku informāciju par putnu atrašanās vietu, skaitu, sugu. Tāpat iespējams informēt šī dienesta tuvāko teritoriālo pārvaldi. Tālāk jau dienesta inspektori putnus nogādās institūtā BIOR, kur tiks veikta to izmeklēšana un ņemti paraugi, lai noteiktu, cik patogēns ir vīruss.

Sejas masku pareiza valkāšana

Vēl viena aktuāla tēma aizvien ir sejas maskas. Kā tās atšķiras un cik svarīga ir pareiza to lietošana, lai tik tiešām pasargātu no vīrusiem? Plašāk skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes asociēto profesors, Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, Rīgas Stradiņa Universitātes docenti, šī paša institūta vadošo pētniece Jeļena Reste un Rīgas Tehniskās Universitātes Industriālās elektronikas un elektrotehnikas institūta Ergonomikas elektrotehnoloģiju zinātniskās laboratorijas vadītāja Inga Dāboliņa.

Feb 17 2021

44mins

Play

Plastmasas šķiedru vidē ir daudz un lielākā daļa nāk no apģērba

Podcast cover
Read more
Cik daudz mikroplastmasas vidē nokļūst no viena apģērba gabala? Versijas par to atšķiras, bet tagad arī Latvijā ir veikts pētījums par to, cik daudz mikroplastmasas šķiedras izdalās sintētiskā apģērba mazgāšanas laikā un vai šo procesu ietekmē tas, kā mēs veļu mazgājam. Ar pētījuma rezultātiem iepazīstina Latvijas hidroekoloģijas institūta pētniece Inta Dimante-Deimantoviča un sociālā uzņēmuma "Mans peldkostīms" līdzdibinātāja Laura Žukovska-Supe.

"Plastmasas šķiedru vidē ir daudz un liela daļa nāk no apģērbiem," atzīst Inta Dimante-Deimantoviča. Mikroplastmasas šķiedras koncentrētas jūras ūdenī, arī ezeru ūdeņos. Jaunākais pētījums par to, cik šķiedru izdalās, mazgājot sintētiskos apģērbu.

Liela daļa apģērbu ir no materiāla, kur sintētiskās šķiedras ir kopā ar dabiskām un mākslīgās šķiedras apģērbu pat ir vairāk un daudzveidīgi. 
Veiktais pētījums par mikroplastmasu peldkostīmos ir pirmais pētījums par kādu konkrētu apģērba grupu. 
Parasti peldkostīmus ražo no poliestera vai poliamīda kopā ar elastānu. Tie ir naftas produkti, uzņēmums "Mans peldkostīms" izmanto audumu, kas radīts, pārstrādājot PET pudeles vai vecos zvejas tīklus, paklājus utt. Tas arvien ir sintētisks audums, tikai tā radīšanai izmanto to, kas nevienam nav vajadzīgs, nevis tērējot arvien jaunu naftu. Bet mikroplastmasas piesārņojums saglabājas.

"Gribējām uzzināt, cik daudz mikroplastmasa izdalās un vai ir iespējas mazināt negatīvo ietekmi uz vidi," atzīst Laura Žukovska-Supe.

"Mikroplasmasas šķiedras konstatējām lielā daudzumā pēc katras mazgāšanas reizes. Tika radīti peldkostīmu prototipi, ko saņēmām no uzņēmuma, kurus testējām vairākkārtīgi  mazgājot, gan izmantojot veļas mazgāšanas līdzekli, gan bez, lai saprastu, vai tam ir ietekme. Kā arī testējām vienu inovatīvu produktu, ko piedāvā cits ražotājs citā Eiropas valstī, kas ir mikroplastmasu aizturošs maisiņš, kurā ievieto apģērbu," ar pētījuma gaitu iepazīstina Inta Dimante-Deimantoviča.
"Secinājām, ka izdalās daudz šķiedru pat no viena peldkostīma. Pirmajā brīdī liekas, kas tad tur daudz, tie ir tikai miligrami, tad mēģinājām svaru izteikt tādā saprotamākā vienībā. Piemēram, ja viens Latvijas iedzīvotājs kaut vienu reizi mūžā izmazgā vienu šādu peldkostīmu, vidē nonāks 92 kg plastmasas šķiedru. Ja to izdarīs kaut vienu reizi kaut viens pasaules iedzīvotājs, tad jau runājam vairāk nekā par 370 tonnām plastmasa šķiedru," atzīst Inta Dimante-Deimantoviča.
Šķiedras turpina ceļu tālāk, kādu daļu aiztur attīrīšanas iekārtas, bet daļa turpina ceļu lielākos ūdeņos. Lielai daļai šāda piesārņojuma ir tendence koncentrēties polu reģionos.
Laura Žukovska-Supe norāda, ka visvairāk mikroplastmasas izdalās pirmajā mazgāšanas reizē. Negaidīts secinājums – knaģu lietošana ietekmē šķiedras izdalīšanos, vēlams tos neizmantot. Un jau minētais maisiņš nav risinājums visām situācijām attiecībā uz mikroplastmasu.
Viens no risinājumiem, lai aizturētu noteiktu daļu mikroplastmasas šķiedru, – ražotājs pats veic pirmreizējo mazgāšanu, piemēram, jau minētajā maisiņā. Bet risinājums nav ideāls, jo šķiedras turpina izdalīties. Otrs risinājums – mikroplastmasu aizturošu filtru iestrāde veļasmašīnās.

Uzņēmums "Mans peldkostīms" plāno ieviest produktu pirmreizējo mazgāšanu, izmantojot vairākas aizsargājošas tehnoloģijas.

Tajā pašā laikā arvien nav precīzu ziņu par mikroplastmasas ietekmi uz dzīvajiem organismiem. Inta Dimante-Deimantoviča atzīst, ka toksicitātes ietekme redzama uz dzīvajiem organismiem to reprodukcijas ciklā. Tāpat pētījumi rāda, ka ekosistēmas balanss mainās, ja vidē ir peldoša plastmasa, uz kuras veidojas apaugums. Zem peldošās plastmasas masas ir sliktāki skābekļa apstākļi. 

Pētījuma metodoloģiskie risinājumi tapuši pētniecības projekta  1.1.1.2/VIAA/2/18/359 ietvaros.

Sintētisko šķiedru ražošana un to īpašības

Mūsdienās sintētisko apģērbu ražošanā visvairāk izmanto poliestera šķiedras. Neilons, akrils, likra jeb laikra, lavsans – šīs sintētiskās šķiedras varam atrast teju jebkurā apģērbā kopš pagājušā gadsimta 20.gados ASV esošā firmā „Du Pont” sāka izstrādāt neoprēnu, sintētisko gumiju un neilonu. Tā pasaulē sākās sintētikas uzvaras gājiens, bet pirms skatām sīkāk šo šķiedru ražošanu un īpašības, neliels skaidrojums kas ir sintētiskās un kas mākslīgās šķiedras, jo kā norāda Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina tehnoloģiju institūta profesore Ilze Baltiņa, cilvēki bieži šos terminus jauc.

Skatot apģērbu, redzam, ka sintētiskās šķiedras tiek maisītas kopā ar dabiskajām, kā skaidro profesore, dabiskās šķiedras dod apģērbam higiēniskās īpašības, savukārt sintētiskās – piešķir labāku izturību. Reti kuram apģērbam būs rakstīts, ka tajā ir 100 % poliamīda vai poliestera – sintētiskās šķiedras tiek jauktas kopā, jo katrai tā teikt, ir savs pienesums drēbēm. Vispopulārākās šodien pasaulē ir poliestera šķiedras, ja runājam par sintētisko apģērbu – tā ir šķiedra, kas tiek formēta no polietilēna, tereftalāta, un tai skaitā no otrreiz pārstrādājām PET pudelēm.

Feb 16 2021

44mins

Play

Dēlu pieburšanas prakse aktualizē arī jautājumus par sievietes lomu

Podcast cover
Read more
Cik izplatīta aizvien ir vēlme tikt pie dēla vismaz kā pirmā bērna ģimenē? Vai zēni ģimenēs tiek vairāk gaidīti un kāpēc tas tā? Un kādas prakses Eiropā un pasaulē pāri piekopj, lai savam mērķim tuvotos? Ar pētījumiem iepazīstina sociālatropoloģe Rīgas Stradiņa Universitātes Komunikācijas falkultātes pētniece docētāja Diāna Kiščenko.

Diāna Kiščenko atsaucās uz pētījumu, ko veikusi 2017. un 2018. gadā Melnkalnē, jo tā ir viena no valstīm, kur dažās pašvaldībās vairāk dzimst tieši zēni. Skatot, kā cilvēki domā par ģimeni, ģimenes plānošanu, atklājies, ka prakses ir dažādas.

Melnkalnē ir zināms teiciens: Piedzemdēt un audzināt meitu ir kā laistīt svašu dārzu, jo meita jau dosies no tēva mājas uz vīra māju. Līdz ar to, dot īpašumu meitai, nozīmē padarīt bagātāku pilnīgi svešu cilvēku.

Līdzekļi, lai dzimtu dēli, ir vairāki, tās ir lūgšanas, maģiski rituāli, arī veic abortu, ja zina, ka būs meita, kas pretrunā ar reliģiju. Tāpat liela loma mūsdienu medicīnas tehnoloģijām.

Vēl ir kundzes, kas veic auglības masāžas, "iemasē", lai varētu radīt vīrišķo pēcnācēju. Uzturoties Melnkalnē kopā ar kolēģi viņa atradusi trīs šādas kundzes. Tad arī pati Diāna Kiščenko iesaistījusies pētījumā, jo bija ilgstošās attiecībās, bet ģimenē vēl nebija ienākuši bērni. Satikšanās ar šīm kundzēm noritēja kā pie ārsta ar iztaujāšanu, izmeklēšanu jeb iztaustīšanu, diagnozes uzstādīšanu.
"Diagnozē divas kundzes divās atšķirīgās pilsētās man pateica, ka man esot pārāk cieta dzemde, kas atrodas pārāk augstu, tāpēc spermatozoīdi netiek, kur jātiem, tāpēc es nepalieku stāvokli," atklāj Diāna Kiščenko.
Trešā kundze norādījusi, ka pētniece ir kādreiz dzīve saskārusies ar sievieti, kurai ir auglības problēmas, fiziski saskaroties it kā pārnācis lāsts, no kura var atbrīvoties, veicot attīrīšanas rituālus. Tie arī piekopti.

Diāna Kiščenko arī izbaudījusi masāžu.
"Mēs ieradāmies masāžas dienā ar manu palagu, ko viņa ātri sagrieza virtuvē un sašuva tādu kā jostu, kuru pēc masāžas viņa apsēja man ap vēderu. Jāsaka, pati masāža bija nepatīkama, sāpīga un arī tā apsaitēšana bija sāpīga un mokošo.
Viņa teica, ka tā jābūt, ka tas ir process, kuram jāiet cauri," atminas Diāna Kiščenko. "Mani mocīja lielas galvassāpes, acīmredzot mani iekšējie orgāni bija tik ļoti saspiesti, ka nevarēju veikt savus ikdienas darbus. Vīrs teica - sien to lenti nost, pietiek eksperimentēt ar savu ķermeni."

Pētniece izgāja šo un citu kundžu rituālus un 2018. gada decembrī pētnieces ģimenē piedzima dēls.
"Klasiskais antropologa stāsts, kur ar pašu pētnieku notiek lietas," smej Diāna Kiščenko.
Notikušais raisījis daudz jautājumu, kāpēc tas ir noticis. Diānai Kiščenko ir arī daudz racionālu izskaidrojumu tam, kāpēc tā noticis, jo Melnkalnē dzīvojot daudz sportojusi, veselīgi ēdusi, labi gulējusi, atbrīvojusies no liekā svara. Bijis daudz labu apstākļu, lai pēc tam paliktu stāvoklī. Tas arī saistīts ar personīgu dzīvi, ar prieku atgriezties Latvijā, būt kopā ar vīru. Tas viss ir kompleksi. Arī reproduktologi teikuši, ka trešdaļā gadījumu nav izskaidrojams, kāpēc sieviete paliek vai nepaliek stāvoklī. 

Diāna Kiščenko norāda, ka pētījumā Melnkalnē atklātais arī liek uzdot jautājumus par to, kādas ir iespējas sievietei, par to, kurš lemj par reproduktīvajiem jautājumiem ģimenē. Tas arī parāda, cik dzimumnevienlīdzīgā sabiedrībā dzīvojam. Un runa jau nav tikai par Melnkalni.

X un Y hromosomu skaita novirzes no normas un radītās pārmaiņas cilvēka organismā

Mūsu ķermeņa šūnās ģenētisko informāciju glabā struktūras, ko sauc par hromosomām. Dzimuma atšķirības savukārt nosaka dzimumhromosomas. Sievietēm ir divas X hromosomas, bet vīriešiem – viena X un viena Y hromosoma. Bet kas notiek tajos brīžos, kad mehānisms iziet no ierindas un pēkšņi vienam vai otram dzimumam šo X un Y hromosomu ir netipiski vairāk vai mazāk? X un Y hromosomu skaita novirzes no normas un radītās pārmaiņas cilvēka organismā skaidro akadēmiķis, profesors, Latvijas Ģenētiķu un selekcionāru biedrības prezidents Īzaks Rašals.

Mūsu ķermenī ir divi šūnu dalīšanās veidi - mitoze un mejoze. Mitozes laikā parasta ķermeņa šūna sev rada pilnīgi identisku kopiju ar 46 ģenētiskā satura glabātājām jeb hromosomām. Sievietēm starp šīm 46 ir divas X hromosomas, bet vīriešu komplektā ir viena X un viena Y hromosoma. Bet ir vēl tāds šūnu dalīšanās veids, ko sauc par mejozi un kura laikā rodas gametas jeb dzimumšūnas, tātad spermatozoīdi un olšūnas. Tām ir uz pusi mazāk hromosomu - 23, līdz ar to olšūnās būs tikai viena X hromosoma, bet spermatozoīdos - vai nu X, vai Y.

Te pa īstam sākas mūsu stāsts, jo tieši mejozes procesā mehānisms var noiet greizi, un tā rezultātā jaunajās dzimumšūnās veidojas X vai Y hromosomu iztrūkums vai pārpalikums. Tas ir kā nepareizi sadalīts pīrāgs, kurā kādam nogriezts krietni lielāks gabaliņš, bet kādam vispār nekas netiek. Un, protams, ja šādas dzimumšūnas ar nepareizu X un Y hromosomu sadalījumu iesaistās apaugļošanās procesā, tad rodas atkal jaunas novirzes no normas jeb aberācijas, kas dažādu sindromu veidā var ietekmēt pēcnācēja organismu.

Feb 15 2021

42mins

Play

Kuldīgas īpašais stāsts, pretendējot uz iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā

Podcast cover
Read more
Šodien raidījumā Zināmais nezināmajā dodamies uz Kuldīgu. Vispirms stāsts par to, ko tad par šo pilsētu viduslaikos varam uzzināt no arheoloģiskajiem izrakumiem pilsētā.

Kuldīgas vēsturiskais  mantojums ir  vairākus gadsimtus sens un daudzas vēsturiskas vērtības ir ieraudzījušas dienasgaismu, pateicoties arheoloģiskajiem izrakumiem. Par  atradumiem 9.- 10. gadsimta senkapos, par viduslaiku svētceļnieka zīmi un seno ielu plānojumu stāsta arheologs SIA „Archeo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Lūsēns, kurš vairāk kā 20 gadus ir veicis arheoloģisko izpēti Kuldīgā.

Kuldīgas pilsētas vizītkarte šodien ir viens no garākajiem ķieģeļu tiltiem Eiropā, gleznainie skati vecpilsētas mazajās ieliņās, kur Alekšupīte līkumo gar māju sienām, un līdzās tam – Kuldīgas bagātais vēsturiskais mantojums.

Šoreiz par to, kas atrasts arheoloģiskajos izrakumos pēdējo divdesmit gadu laikā – no varenās Kuldīgas Livonijas ordeņa pils pāri nav palikušas pat drupas, jo pēc Ziemeļu kara, kad sapostītā ēka sāka brukt, tā līdz 19. gadsimta 60. gadiem tā arī pazuda skatam, jo kuldīdznieki pils drupas izmantoja kā lētu celtniecības materiālu savu mājokļu būvniecībā.

Tā kā šodien zinātājs, izpētot senākus kuldīdznieku mājokļus, varētu tajās atrast Livonijas ordeņa pils fragmentus. Bet tagad runāsim par to, kas jau ir atrasts un izpētīts no tiem laikiem, kad pils vēl lepni stāvēja.

Latvija UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam ir nominējusi Kuldīgu. Vēl priekšā ekspertu vērtējumi un lēmuma pieņemšana UNESCO Pasaules mantojuma komitejā, taču izvirzīšana šim sarakstam nozīmē, ka ir ieguldīts gana daudz nominācijas pamatošanā un pētniecībā, lai meklētu un saprastu, kas tad ir Kuldīgas unikalitāte pasaules mērogā. Par atklāto raidījuma  ar Kuldīgas novada būvvaldes vadītāju un arhitektūras doktori Janu Jākobsoni un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Latvijas valsts vēstures arhīva pētnieci Mārīti Jakovļevu.

Feb 11 2021

37mins

Play

Krīzes izgaismo nevienlīdzību: ANO pētījuma secinājumi nav iepriecinoši

Podcast cover
Read more
Covid-19 pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi ietekmē mūs visus. Taču šādas krīzes vienlaikus ir arī labs katalizators, lai parādītu, vai un kā sabiedrība ir aktuāla nevienlīdzība. Nesen klajā nācis ANO pētījums par to, kā pandēmija visā pasaulē ietekmējusi to, kā tad tiekam galā ar dažādiem sadzīviskiem jautājumiem. Secinājumi nav iepriecinoši.

Raidījumā Zināmais nezināmajā interesējamies, kā pandēmija ietekmējusi dzimumu nevienlīdzību pasaulē. Vērtē sociālantropoloģe un dažādības vadības eksperte Agnese Cimdiņa un domnīcas "Providus" vadoša pētniece Agnese Lāce.

"Šī krīze skar vairāk sievietes nekā vīriešus," atzīst Agnese Cimdiņa.

Krīze ietekmē dzimumu vienlīdzību un ANO pētījums tam pievērš uzmanību.

"Ir neskaitāmi pētījumi, kas norāda, ka ikdienas dzīves ierobežojumi, skolu slēgšana, uzņēmējdarbības dīkstāve un vispārējie ierobežojumi nozīmē, ka sievietes piedzīvo ievērojamu neapmaksāta darba pieaugumu. Pētījumi rāda, ka Covid krīze pastiprina tā sauktās tradicionālās sociokulturālās dzimumu normas," skaidro Agnese Cimdiņa. "Krīzes ietekme nav vienāda visās sociālajās grupās, ka
korona vīrusa izraisītās sociālekonomiskās sekas ir nesamērīgi noslogojošas sievietes ar milzīga apjoma nekompensētu darbu, aprūpējot ne tikai bērnus un tos skolojot, bet aprūpējot arī vecākus un slimus tuvinieku. Papildus tam, ka vairāk sievietes ne vīrieši ir zaudējuši darbu Covid krīzes rezultātā."
Sasniegumi, kas pēdējo dekāžu laikā ir veikti dzimumlīdztiesības jomā, ne tikai apstājušies, bet sāk virzīties pretējā virzienā. Būtiski celt gaisma, ko ANO norāda.

Cimdiņa atklāj, ka ārkārtas situācijas laikā viņai pašai bijusi rūgta pieredze ar projektu uzraugiem, kad lūgusi pagarināt termiņu raksta pabeigšanai, pretī saņēmusi atbildi darba laiku neviens nav atcēlis. Viņa uzskata, ka tā tiek demonstrēta nevēlēšanas izprast situāciju, varas demonstrēšana, kur dzimumlīdztiesības perspektīva nav ņemta vērā. 

Pētniece norāda, ka Latvijā nav pētījumu šajā jomā, bet pētījumi Ziemeļvalstīs rāda, ka atbalsta mehānismi Covid krīzes laikā bijuši daudz trāpīgāki uzņēmumiem, ko vada vīrieši.

"Arī akadēmiskā dzīvē var redzēt, ka pieaudzis vīriešu zinātnisko publikāciju skaits, jo vīriešiem ir vairāk laika rakstīt. Savukārt sievietēm akadēmisko publikāciju skaits ir krietni krities," atzīst Agnese Cimdiņa. "Šīs ir tendences, ar kurām vajadzētu iepazīties politikas veidotājiem un arī darba devējiem."
"Pirmais solis uzņēmumu, organizāciju un valsts līmenī ir atzīt, ka ir dzimumu nevienlīdzība krīzes situācijā, ka sievietes veic milzu apjomu neapmaksātu darbu mājās, kas, protams, atņem enerģiju. Tā nav gaušanās par nabaga sievietēm, bet visa sabiedrība un ekonomika kopumā cieš, ja netiek izmantota sabiedrības labā kompetence, ko sievietes pārstāv," vērtē Agnese Cimdiņa.
Dzimumu līdztiesība padomju laikā

No kādreizējā padomju perioda nostiprinājušies vairāki priekšstati attiecībā uz sievietes tēlu sabiedrībā. Piemēram, māte varone, kura audzina vairākus bērnus, vai uzcītīgā padomju strādniece. Šķiet, ka sievietēm iespējas it kā bija gana plašas, bet ko zinām par sievietēm un varu padomju laikā? Kā sievietes tēls gāja roku rokā ar iespējām strādāt Centrālkomitejā un citās varas struktūrās? Par dzimumu līdztiesību un iespēju sievietēm ieņemt amatus varas orgānos padomju periodā stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere.

Padomju periodā sieviete varēja braukt ar traktoru, strādāt rūpnīcā, studēt, neapšaubāmi audzināt bērnus, tātad visu. Bet, tuvāk aplūkojot sieviešu reālās iespējas strādāt vadošos amatos, īpaši varas struktūrās, aina tomēr veidojas cita. Visur gan sievietes tik viegli nevarēja darboties, līdz ar to uzskats par dzimumu līdztiesību karjeras ziņā būtu mīts.

Feb 10 2021

44mins

Play

Laika gaitā mainījusies ģimenes un radniecības tiesiskā izpratne

Podcast cover
Read more
Pirms kāda laika raidījumā Zināmais nezināmajā runājām par to, kā laika gaitā mainījusies radniecības izpratne un nozīme Latvijas teritorijā. Šodien sarunu nosacīti turpināsim, runājot par to, kā Latvijas teritorijā mainījusies ģimenes tiesību vēsture. Skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes Juridiskās fakultātes docētāja un pētniece Dita Plepa.

Senie tiesību kodeksi par laulību un ģimeni

Ja vīrs šķiras, aizbēgot no sievas, viņš zaudē visus savus laukus un mantu, kuru valda viņa dēli un meitas, tādas bija 13. gadsimta Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības. Ko senie likumi stāsta par to, ka tika slēgtas un šķirtas laulības un kā risinātas mantojuma lietas laika posmā līdz 16. gadsimtam tagadējā Latvijas teritorijā?

Skatot tiesību vēsturē, ir grūti atrast vienu vienotu likumu krājumu, kurā rakstīts par laulībām un ģimeni. Kā teic Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docente Elīna Grigore-Bāra, nosacītais sākuma punkts Latvijas tiesību vēsturē ir aptuveni 10. gadsimts, un agrīno likumu pirmais periods ir laiks no 10. līdz 13. gadsimtam, kad runa ir par paražu tiesību periodu.

Vardarbīgā laulība no līgumiskās atšķiras ar to, ka tur precoties netiek prasīta sievas dzimtas piekrišana. Topošais vīrs vienkārši aizbrauc, paņem sievieti un aizved pie sevis mājās, un tā ir kā laulības noslēgšana. Tiesību vēsturi savulaik pamatīgi ir pētījis rakstnieks, vēsturnieks, folklorists Arveds Švābe, kurš 1927. gadā ir publicējis apskatu par vecākajām zemnieku tiesībām un tur viņš raksta šādi: “Tomēr vēl 15. un 16. gs. pastāvēja līgavu laupīšanas paradums. 1422. gadā Valkas landtāgs nolemj: „ja kāds nevācis ar varu aizved sievu vai meitu, tad tas kopā ar palīgiem sodāms ar kaklu, t. i. nāvi. Tomēr pat šie bargie sodi nespēja izskaust zemnieku ieraduma tiesības.

Elīna Grigore-Bāra stāsta par 17. gs. dokumentiem, kur redzams, kā par laulāto tiesībām, tā teikt, morālisko aizbildnību uzņemas baznīca.

Skatot mantojuma jautājumus gan Livonijas laikā Latvijā, gan arī vēlāk, redzams, ka mantojums tiek dalīts pēc principa – tēva daļa dēliem mātes daļa – meitām.

Ielūkojoties atkal Arveda Švābes zemnieku tiesību apkopojumā lasām, ka Kurzemes zemnieku tiesībās ap 16.- 17. gs ir rakstīts šādi: “Ja vīrs ņem sievu, tad viņš var tai piešķirt visu mantu, izņemot tīrumus, pļavas un (biš) kokus.” Taču, ja laulībā radās problēmas, jautājums, vai arī agrāk līdzīgi kā šodien varēja iet pie mācītāja vai tiesas kunga un tiek lai laulā vaļā, jo, lūk, sieva ir slinka vai vīrs kašķīgs?

Bet kas notika, ja, piemēram, 16.-17. gadsimtā vīrs vai sieva pārkāpj laulību un tiek pieķerti ar mīļāko. Te Elīnai Grigorei-Bārai atkal ir interesanti piemēri no vēsturisko tiesību krājuma.

Feb 09 2021

44mins

Play

Vēstures naratīvi var kļūt par propagandas ieroci

Podcast cover
Read more
Aizvadītā gada nogalē klajā nācis NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētījums “Vēstures falsifikācija kā ietekmes instruments”. Ar pētījuma rezultātiem iepazīstina vēsturnieks Baltijas starptautiskās akadēmijas lektors Edgars Engīzers, vēsturnieks, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un Aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece, Vidzemes Augstskolas docente Ieva Bērziņa. Kā arī vērtē to, kā vēstures naratīvi mūsdienās kļūst par propagandas ieroci un tiek izmantoti politisko mērķu sasniegšanā.

Varas un sabiedrības radīti mīti par vēsturi starpkaru periodā Latvijā

Runājot par vēstures notikumiem, starp reāliem faktiem ienāk arī idealizēti stāsti un nepārbaudītu, taču ļoti stingra pārliecība par pagātni. To varam teikt šobrīd, atskatoties uz 20. gadsimta vēsturi, un tieši tāpat mīti valdīja arī starpkaru periodā Latvijā. Dažkārt mītus konstruēja vara, dažkārt pati sabiedrība. Kādiem mītiem sabiedrība toreiz ticēja un vai tas traucē arī mūsdienās

Mīts ir kaut kas samērā neapšaubāms un tas, kam cilvēki tic. Vidzemes augstskolas asociētais profesors, vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš norāda, ka uztveres ziņā to pat varētu pielīdzināt reliģijai. Mazliet tuvāk papētīsim, kāpēc mīti rodas, jo tas ļaus labāk saprast, kāpēc tādi veidojušies attiecībā pret vienu vai otru vēstures periodu. 

Mītus varētu iedalīt divās kategorijās: tajos, kas sabiedrībā top paši, un tajos, kas ir mākslīgi veidoti un ko rada politisku mērķu vārdā. Viens no mītiem, kas izveidojies pašā sabiedrībā, ir uzskats, ka Latvijas pirmās brīvvalsts periodā 20. gadsimta 20. un 30. gados bija zelta dzīve. Protams, arī tajos laikos daļa sabiedrības dzīvoja trūkumā. Tiesa, šobrīd mēs redzam, ka neatkarīgas valsts nodibināšana un divdesmit brīvvalsts gadi Latvijai iedevuši pamatu, uz kā veidot savu valstiskumu mūsdienās. Tēlaini izsakoties, uzskats par zelta dzīvi brīvvalsts laikos Latvijai bija kā vakcīna, kas sniedza imunitāti, lai sabiedrība izturētu piecdesmit okupācijas gadus. Bet ir vēl kāds būtisks faktors, kā mīti rodas sabiedrībā. Cilvēks, lai izdzīvotu, aizmirst sliktās lietas, bet izceļ labās.

Mīti, kas tiek mākslīgi veidoti, jau ir apzinātas vēstures interpretācijas. Ja atsaucas uz Ernesta Renāna teoriju, tad tas tiek darīts tāpēc, lai nācija sevi uztvertu tā, kā šī politiskā vara vēlas. Bet vēstures faktu interpretācijā svarīga ir arī kolektīvā aizmiršana jeb ignorēšana.

Viens mīts, kas jau bija radies jaunlatviešu laikā, ir par 700 vēstures gadiem. Jau pēc Ulmaņa apvērsuma apzināti tika radīti mīti par "latviskām karaļvalstīm" pirms vāciešu ienākšanas.

Tāpat 20.-30. gados tika noklusēts fakts, ka Latvija bija viena no vietām, kur 19.-20. gadsimta mijā vairāki apstākļi noteica lielu ekonomisko uzrāvienu, it īpaši pilsētās, un to šobrīd varam redzēt krāšņajās jūgendstila ēkās. Pie šādas dzīves kvalitātes starpkaru Latvijā sabiedrība ilgi nenonāca, tāpēc par to nerunāja, tas bija kolektīvās aizmiršanas piemērs. Pamatojums tam - teritorija bija izpostīta, un resurss, uz kā valsts tika attīstīta, bija nacionālā pašapziņa, zināšanas un izglītība. Idealizēta pagātne un pārspīlējumi par absolūti godīgām amatpersonām senāk mums nenāk par labu šobrīd, un ir arī jābūt politiskai gribai stiprināt vēstures zinātni.

Feb 08 2021

44mins

Play

Zemes dzīļu pētījumi ģeoloģijā palīdz noskaidrot mūsu planētas pagātni un nākotni

Podcast cover
Read more
Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna par zemes dzīļu pētījumiem ģeoloģijā un to, ko šādos pētījumos iegūtie dati palīdz noskaidrot par mūsu planētas pagātni un nākotni. Šobrīd, izmantojot iespēju, ka uz sarunu attālinātajā studijā varam pulcināt pētniekus no visas pasaules, ciemos esam aicinājuši ģeoloģi, Āhenes Universitātes pētnieci un docētāju Lieni Spruženieci.

Augsne un lakstaugi pirms vairākiem miljoniem gadu

Unikāls ieraksts zemes hronikā – tā mūsu  ģeologi saka par seno augu palieku atradumiem smilšakmenī Skrundas novadā un turpat arī uzieti  neparasti  senās augsnes veidojumi. Par  Devona laikmeta atradumiem Skrundas novadā esošajos  iežos  stāsta Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes , Ģeoloģijas nodaļas vadītājs, profesors Ervīns Lukševics un LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis.

Šobrīd attālināti norit Latvijas Universitātes 79. starptautiskā zinātniskā konference, kurā ar saviem jaunākajiem pētījumiem iepazīstina Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes mācībspēki un divi no viņiem dalījās atradumos, kas stāsta par mūsu zemes vēsturi Devona laikmetā – tas ir pirms aptuveni 360 miljoniem gadu. Kā smejoties teic LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas vadītājs,profesors Ervīns Lukševics, šis piespiedu mājas arests viņam licis pārskatīt pirms sešiem gadiem atvilktnē noglabātos paraugus, kas ievākti Ketleru svītā, tā ir nogulumiežu slāņkopā, kas atrodas pie Ventas un Cieceres upes krastiem. Un runa ir par augu nospiedumiem šajā smilšakmens un mālu sakopojumā.

Ģeologi ir atraduši labu saglabātus nospiedumus par kosu vecvecmāmiņām n-tajā pakāpē tajā laikā, kad tagadējā Latvijas teritorija atradās dienvidu puslodē ļoti tuvu ekvatoram, tur, kur tagad Ekvadora un Kolumbijas dienvidu daļa. Turpinot skatīt ģeologi atradumus par Devona laiku, uzrunāju profesora Ervīna Lukševica kolēģi - LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociēto profesoru Ģirtu Stinkuli, kurš savukārt netālu esošajā Šķerveļu svītā - tas ir dolomītiežu sakopojumā Nīkrāces pagastā - ir uzgājis teju divus metrus garus vertikālus veidojumus - vairākus simtus miljonu gadus senas augsnes paliekas.

Feb 04 2021

42mins

Play

Dizaina risinājumi var palīdzēt mainīt sabiedrības uzvedību

Podcast cover
Read more
Covid-19 radītā ārkārtas situācija likusi kaut uz laiku veikt korekcijas mūsu publiskajā telpā, tā mazinot drūzmēšanās iespējas un citus vīrusa izplatības riskus. Vai un kā dizains un dizaina risinājumi var palīdzēt mainīt indivīdu paradumus un sabiedrības uzvedību, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesors Ivars Austers un dizaina studijas "H2E" vadošo dizainere un Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Ingūna Elere.

Atsevišķos gadījumos čatboti spēj iesaistīties emocionālās sarunās

Šobrīd vairs nepārsteidz fakts, ka roboti spēj sarunāties, smieties un veikt citas darbības. Apmācītus čatbotus jeb virtuālos asistentus daudzi no mums būs izmantojuši, lai noskaidrotu sev interesējošus jautājumus par kādām precēm vai pakalpojumiem. Bet kur cilvēki, tur arī emocijas, tāpēc čatbotu nākamais izaicinājums ir spēt tikt galā ar cilvēku dusmām, skumjām un jokiem. Cik lielā mērā čatboti spēj iesaistīties emocionālās sarunās, stāsta Kultūras informācijas sistēmu centra projektu vadītājs Jānis Ziediņš.

Šobrīd valsts pārvaldē un arī privātajā sektorā parādās arvien vairāk tā saucamie virtuālie asistenti, kas pārsvarā pilda sarunu botu funkciju. Ko tas nozīmē? Ja atverat mājas lapu kādam uzņēmumam un ja tajā izlec lodziņš, uzdodot jums kādu jautājumu un aicinot palīdzēt, tad ar jums visticamāk sarunājas nevis dzīvs cilvēks, bet gan mākslīgais intelekts jeb datorprogramma. Tātad sarakstes veidā tā ar jums sarunājas, tāpēc to dēvē par sarunu botu, bet aizvien vairāk izplatīts ir apzīmējums čatbots. Galvenokārt šie čatboti tiek izmantoti, lai tie jebkurā diennakts laikā spētu atbildēt uz klientu visbiežāk uzdotajiem jautājumiem. Īpaši aktuāls tas kļuvis attālinātā darba režīmā pandēmijas laikā.

Standarta virtuālie asistenti atbild par pakalpojumiem un iestāžu darbību un nebūs tik specifiski apmācīti, lai uzklausītu lietotāja emocionālās problēmas. Tomēr, kā redzams, šīs tehnoloģijas pakāpeniski attīstās, un atsevišķos gadījumos plašākas sarunas ar botu par dzīves notikumiem ir iespējamas. Un reizēm cilvēkam ir būtiski vienkārši runāt - reizēm bots to sapratīs, reizēm ne. Ar tehnoloģijām var tikt pietiekami tālu, un noteiktās jomās tās palīdzēs, tomēr ir robeža, kurai tās netiks pāri un kas vienlaikus ir arī zināma piesardzības robeža botu lietotājiem.

Feb 03 2021

41mins

Play

Darba vides izmaiņas Covid-19 ietekmē: jāpalīdz tiem, kas nevar strādāt attālināti

Podcast cover
Read more
Attīstoties tehnoloģijām, mainās arī darba vide, un otrādi, mainoties darba videi, tam piemērojas arī tehnoloģijas. Taču šodien, kad liela daļa darbu tiek organizēti attālināti, bet birojos uz vietas jāievēro īpaši piesardzības pasākumi, šīs pārmaiņas varētu būt aktuālākas nekā jebkad agrāk. Kā Covid-19 pandēmija ir likusi mainīties darba videi un kādi izaicinājumi mūs sagaida nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes dekāns Agris Ņikitenko.

Ivars Vanadziņš atzīst, ka jebkurš darba devējs domā, kas būs pēc tam. Ap 60 - 80% cilvēku, kas var attālināti strādāt, viņi vēlētos atgriezties tādā hibrīdrežīmā - pamatā pa mājām un reizēm uz darbu. Tā varētu būt stabilākā tendence, ka mēs lielā mērā paliekam mājās, tie, kas var. Tomēr ne visi var attālināti strādāt. Globālās tendences rāda, ka attālināti strādā kādi 40 %.

"Ir darbi, ko nevar darīt attālināti. Tā lielākā izmaiņa darba tirgū, uz ko neviens pagaidām nespēj atbildēt, kam būs dramatiskas sekas, ka tos 40 %, faktiski apkalpo viena ceturtā daļa citu - tie, kas nodrošina transportu, kurš tagad vairs nav vajadzīgs, tie, kas nodrošina kaut kādas vietējās kafejnīciņas pilsētu centros, kurus tagad vairs nav vajadzīgas, un tamlīdzīgas lietas. Tie paši skolu apkopēji,"  vērtē Ivars Vanadziņš.
"Tā ir globālā problēma, ko darīt ar tiem cilvēkiem, jo viņu dzīves un viņi jau līdz šim pamatā gadījumu ir bijuši mazāk atalgoti, grūtākiem darba apstākļiem. Tur būs liela sociālekonomiska globāla problēma.
"Baltajām apkaklītēm", tiem faktiski paliks labāk, ja viņi sakārtos savus mājas birojus un apgūs mākslīgo intelektu un visas virtuālās iespējas, viņiem viss būs kārtībā, viņi būs ieguvēji. Bet viena liela daļa cilvēku, mēs par viņiem ļoti nepelnīti aizmirstam."

Agris Ņikitenko piekrīt, ka to, kas var strādāt attālināti, ir mazāk, to, kas nevar attālināti savu darbu padarīt, viņu ir skaitliski ir ļoti daudz.

"Lai arī valsts kopumā, ja skatāmies statistiski, mēs it kā naudu iegūstam varbūt vēl vairāk nekā līdz šim, nopelniem visi kopā, bet ir liela daļa cilvēku, tie paši viesnīcu, viesu māju īpašnieki un darbinieki, tās ir veselas industrijas, kas šobrīd ir apstājušās faktiski," atzīst Agris Ņikitenko.

Universāls risinājums tam ir pārkvalifikācija, bet tam ir sekas
"Šis konkrētais cilvēks aiziet prom no vienas jomas, viņš aiziet citā jomā. Viena joma vinnē, otra - zaudē savu darbinieku. Tas nozīmē, ka joma, kas zaudē darbinieku, nespēs atgriezties darba ritmā, ka iepriekš. Latvija atkal šeit kopumā ir ir salīdzinoši labākā stāvoklī nekā tādas ierastas tūrisma zemes kā Spānija vai Grieķija, kur šī proporcija ir ievērojami savādāka nekā tas Ziemeļvalstīs un Latvijā tajā skaitā," bilst Agris Ņikitenko.
Vanadziņš norāda, ka vēl vienas principiālas izmaiņas skars darba laiku, jo nevar mehāniski pārlikt parasto darba laika regulējumu uz mājas biroju. Pasaules tendences rāda, ka izmaiņas visvairāk ietekmēs vidējo menedžmenta līmeni uzņēmumos. 

"Mēs līdz šim meklējām uz vidēja līmeņa vadītāja vietu tehniski gudru cilvēku, kurš par to kaut ko jēdz. Pašlaik tas vairs nav īsti aktuāli, jo būtībā jau nav tā pieskatīšana vajadzīga, bet ir vajadzīgs faktiski prasa sociāli empātisks menedžeris, kas saprot psiholoģiju. Tās tehniskās prasmes aiziet otrajā plānā, jo tās var labāk kontrolēt mašīna vai mākslīgais intelekts labāk nekā cilvēks. Vairāk paliek tā puse empātiski saprast, kā tam otram tur iet un kas viņam ir jāpalīdz ne tikai ar programmatūru, bet arī ar galvu. Tās būs lielas izmaiņas un domāju, ka Latviju viņas skarts tikpat daudz kā jebkuru citu valsti," uzskata Ivars Vanadziņš.

Aicina pieteikt liecības UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajam reģistram

Gluži kā olimpiskajās spēlēs reizi četros gados tiek izsludināta pieteikšanās UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajam reģistram. Šis brīdis ir pienācis šogad, tāpēc pārskatīt Latvijai nozīmīgākās dokumentālā mantojuma liecības tiek aicināti gan muzeji, gan bibliotēkas, gan arhīvi, gan juridiskās un privātās personas. Kas ir programma "Pasaules atmiņa" un kas līdz šim nonācis Latvijas nacionālajā reģistrā, stāsta UNESCO Latvijas nacionālās komisijas Komunikāciju un informācijas sektora vadītāja Beāte Lielmane.

Programma “Pasaules mantojums” attiecas uz vietām, kuras nevar piederēt mums katram un ir kaut kas netverams. Savukārt programmas “Pasaules atmiņa” liecības ir kaut kas tverams, jo dokumenti ir fiziski saglabājušies, bet pats svarīgākais - tie nes būtisku vēstījumu. Par programmas “Pasaules atmiņa” dažādajiem līmeņiem turpina Beāte Lielmane.

“Pasaules atmiņas” Latvijas nacionālajā reģistrā līdz šim iekļauto astoņu nomināciju dokumentārajām liecībām ir kāds glabātājs, piemēram, arhīvs vai muzejs. Arī šīs institūcijas ir digitalizējušas savas kolekcijas, kā rezultātā tās sabiedrībai ir pilnīgi vai daļēji pieejamas elektroniskā formātā. Reizi četros gados, kad tiek izvērtēti Latvijas nacionālā reģistra pieteikumi, saraksts vienā reizē var tikt papildināts gan ar vienu, gan vairākām nominācijām.

Daudz materiālu gan par Baltijas ceļu, gan barikādēm, kam nesen aizvadījām trīsdesmito gadadienu, glabājas cilvēku privātos arhīvos. Pat ja tajā brīdī likās, ka mēs to visi zinām un piedzīvojam, tad ar laiku liecību skaits var mazināties. Tāpēc UNESCO aicinājums ir vienlaikus iespēja pārskatīt savus fotogrāfiju, videoierakstu un citu dokumentu krājumus.

Tāpat arī Latviešu folkloras krātuves un interneta žurnāla “Punctum” iniciatīva “Pandēmijas dienasgrāmatas” ir piemērs tam, ka dokumentāri fiksējam izjūtas un notikumus, lai nākamās paaudzes var gūt autentisku pieredzi, iepazīstoties ar vēstures avotiem, un uzzināt, kā savulaik 2020. gadā pasauli pāršalca jauns vīruss.

Bet pieteikumu dokumentāro liecību iekļaušanai Latvijas nacionālajā reģistrā līdz 30. aprīlim var sūtīt uz e-pasta adresi office@unesco.lv vai arī pa pastu, kontaktus meklējot mājas lapā unesco.lv.

Feb 02 2021

44mins

Play

Introvertie un ekstravertie jeb atšķirības, kas nosaka cilvēka personības tipu

Podcast cover
Read more
Mēdz jokot, ka Covid-19 izraisītā pandēmija un ar to saistītā sociālā distancēšanās un ar to saistītā palikšana mājās esot itroverto atriebība ekstravertajiem, kuriem līdz šim pasaule ir bijusi vairāk piemērota. Ar joku pētniecību nenodarbosimies, bet lūkojamies, kādas ir tās atšķirības, kas nosaka cilvēka personības tipu. Par introvertajiem un ekstravertajiem stāsta psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns.

Ikvienā cilvēkā ir gan introvertā, gan ekstravertā daļa.

"Viens no labākajiem diagnozes kritērijiem ir šis Covid laikmets, kas pasaka, cik daudz jums ir ekstraversijas un cik introversijas. Ja jūs, kā daudzi saka, es baudu šo Covid laiku: es esmu mājās, man tur nemaz neprasās tusēt, forši, es varu palasīt grāmatas, ja vajag, es pakontaktēju ar kādu un tamlīdzīgi. Tas nozīmē, ka cilvēks ir introverts. Tas ir līdzīgi kā es, man nekādus psihiskus pārdzīvojumus nesagādā šis Covid laikmets," stāsta Artūrs Utināns.
"Ja cilvēks aizvien sliktāk jūtas šajos ierobežojumu laikmetā, tātad viņš ir ekstraverts. Pat var izmērīt, piemēram, vieni labi jutās pirmās divas nedēļas, citi divus mēnešus, bet citi saka, ka pēc pusgada sāk apnikt. Tā var izmērīt, cik liela ir jūsu ekstravertuma pakāpe."
Veikts petījums par sociālās distances ievērošanu ģimenē

Covid pandēmijas pirmajā vilnī sociālajos tīklos bija populārs joks par latviešiem, kuri beidzot ir priecīgi, ka tiek ievērota viņam saprotama distance – 2 metri. Bet kāda tad ir distancēšanās reālajā dzīvē mūsu tautā un kā izpaužas latviešu rūpes citam par citu šajā laikā, skaidrojam sarunā ar Latvijas Universitātes pētnieku, sociālantropologu Kārli Lakševicu.

Pagājušā gada pavasarī Latvijas Universitātes Antropoloģijas departaments iesaistījās pētījuma projektā par to kā vīrusa ierobežojumu laikā izpaužas rūpes ģimenē un, izskatot respondentu atbildes, iezīmējās šādas tendences: galvenās rūpēs uzņemas sievietes, vajadzība pēc distancēšanās pieaug, esot diendienā kopā vairākiem cilvēkiem vienā mājsaimniecībā, vīrusu izplata atbraucēji un mazāk izglītotie neuzticas zinātniekiem un valdībai. Vairāk par to, kā iezīmējas latvieša tēls šajā laikā, stāsta sociālantropologs Kārlis Lakševičs.

„Es domāju, ka latviešiem tā jau labi padodas sociālā distancēšanās, šis ir viņu brīdis mirdzēt, un viņi to noteikti dara!”

„Mēs, latvieši, esam kaut kādā ziņā attālināti viens no otra. Mēs esam pieraduši pie tā, ka. Nu, ka mums nav tik cieši vienmēr, kā tas varbūt ir tagad starp četrām sienām,” – tā skan dažas no atbildēm, kas analizētas minētajā pētījumā. Turpat citas atbildes par rūpēm savējo vidū un tajās iezīmējas tendence, ka cilvēki gados, baidoties par saviem bērniem vai mazbērniem, atvieglot viņu ikdienas gaitas, noraida viņu palīdzību.

Lūk fragments: „… man pieteicās, ka mazdēls man vedīs pārtiku. Un jau bija sarunāts, bet tad es pārdomāju tomēr, ka, nu, tas ir liels apgrūtinājums tomēr. Viņš dzīvo prom tur, tālu Pārdaugavā. Bez tam viņš strādā. Tātad viņš arī pēc darba kaut kur septiņos, sešos viņam beidzas darbs un tad viņam vēl jābrauc. Es to negribēju, viņu te apgrūtināt. Un tad es atteicu."

Skatot tālāk pētījumu, var runāt par tādu kā ierobežojumu blakus efektu, vai, pareizāk sakot, par to, kā krīzes situācijās mūsu cilvēkos pamostas dziļāka interese par citu emocionālo labsajūtu.

Atkal fragments no pētījumā iesnigtajām atbildēm: „Kas tad mums ir svarīgākais dzīvē? Man liekas, ka visiem pluss, mīnuss attiecības. Kaut vai tas, ka es jūtu, piemēram, ar tēti. Es nekad neesmu tā sazvanījusies. Nekad baigi nav bijis par ko runāt. Bet tagad jau mēs 4 minūtes varējām parunāt pa tālruni.”

Lai arī no vienas puses cilvēku vidu pieauga rūpes un gadība cita par citu, tomēr no otras puses, redzējām, ka ģimenēs šajā ārkārtas situācijā pieaug konflikti, kā arī aizvien vēl sabiedrībā nav vienprātības par to,ko nozīmē ievērot epidemioloģiskos ierobežojumus. Bet tas jau ir globāls jautājums un nav raksturīgs tikai Latvijā, secina sociālantropologs.

Feb 01 2021

44mins

Play

Kvantu datoru attīstība ietekmē mūsdienu kriptogrāfiju

Podcast cover
Read more
Nosaukums kriptogrāfija aizgūts no sengrieķu valodas, un tā nozīme ir slepena rakstība. Taču mūsdienu kriptogrāfijas jēdziens ir daudz plašāks, tāpat arī praktiskais pielietojums bieži vien arī ir gana ikdienišķs. Raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies tam, kā mūsdienu kriptogrāfiju ietekmē kvantu datoru attīstība. Skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Andris Ambainis.

Andris Ambainis skaidro, ka kriptogrāfija ir kaut kas, kas mūsu elektroniskajā komunikācijā ir uz katra soļa. "Tas ir tas, ko mēs neredzam, bet jebkurā brīdī ja tīmekļa lapā ievadām savu paroli, mūsu pārlūks iedarbina kriptogrāfiju, lai šī parole tiktu nošifrēta un kāds to pa vidu nepārtvertu. Katrs no mums lieto kriptogrāfiju desmitiem reižu dienā, par to nenojaušot," norāda Andris Ambainis.

Runājot par nākotnes attīstību un kvantu datora klātesamība kriptogrāfijā, Ambainis atzīst, ka postkvantu kriptogrāfija ir pēdējos piecos gadus kļuvusi par aktuālu pētniecības tēmu. Lielākais izaicinājums pētniecībā - skaitļošana ar šifrētiem datiem, saglabājot lietotāja privātumu.

"Konceptuāli tas ir iespējams, bet problēma ir ātrdarbība, izaicinājums tās ir padarīt pietiekami ātras un tam ir vajadzīgas labākas skaitļošanas metodes esošajiem datoriem. Iespējams kvantu datori varēs palīdzēt," vērtē Andris Ambainis.

Morzes koda pielietojums mūsdienās

Īsāki un garāki signāli, kas nezinātājam neko neizteiks, bet lietpratējs tajos sadzirdēs kādu būtisku vēstījumu. Tā ir Morzes ābece, kurā burtiem atbilst skaņa. Vēsturiski Morzes kodam bijusi briesmu signālu paziņošanā, un šis kods nav pazudis arī mūsdienās. Ar Morzes ābeces pirmsākumiem iepazīstina valsts akciju sabiedrības “Elektroniskie sakari” vecākais eksperts, radioamatieris Juris Vaļenieks.

19. gadsimtā, kad Semjuels Morze radījis unikālo kodu, aktuāli bijuši arī Eiropas sakari ar Amerikas kontinentu, līdz ar to pāri okeānam veidoti kabeļi un arī tur signālu pārraidīšanai izmantots Morzes kods. Morzi radiosakaros sāka pielietot 20. gadsimta sākumā, īpaši to sāka attīstīt pēc kuģa “Titāniks” katastrofas 1912. gadā, un jūras sakari līdz pat pagājušā gadsimta 90. gadiem pārsvarā notika Morzes ābecē. Pēc tam attīstījās jūras teletaipu sakari, kas automātiski pierakstīja pa telegrāfu saņemto informāciju uz papīra lentes. Tā tas turpinājās līdz 90.gadu beigām, kad telegrāfs aktualitāti zaudēja un iestājās satelītu un automātisko sakaru laiks.

Iemesls, kāpēc jūras sakaros Morzes kodu kļuva grūti izmantot, bija fakts, ka raidīšanas apjomi palielinājās, tādēļ bija nepieciešami labi kvalificēti radisti, kuri mācētu uztvert un raidīt, taču apmācība bija grūta. Lai gan Morzes kodu jūras sakaros šobrīd izmanto mazāk, pilnībā tas aizmirsts nav. Ik pa brīdim to izmanto jūras stacijas, kas raida meteoroloģisko un navigācijas informāciju, tāpat arī gaisa kuģniecībā, lidostās. Un, protams, Morzes koda prasmes cilvēki joprojām apgūst amatiera līmenī.

Gan savulaik profesionāļiem, gan šobrīd amatieriem ir nepieciešama gribēšana un regulāras nodarbības, lai Morzes ābeci apgūtu, bet tā patiešām ir iespēja iemācīties vēl vienu valodu, pamatīgi attīstot savus maņu orgānus. Pasaules un Eiropas mēroga sacensībās telegrāfijā, sportistam raidot tekstu, tiesneši uz lapiņas seko līdzi šim tekstam un salīdzina, vai sportista raidītā skaņa atbilst burtiem.

Bet noslēgumā - kādi klausītāji nākamajos signālos spēs saskaitīt punktiņus un strīpiņas, bet drīzāk aicinājums izbaudīt melodiju un to, kā dažādās frekvencēs Morzes valodā skan mūsu raidījuma nosaukums - Zināmais nezināmajā.

Jan 28 2021

42mins

Play

RSU pētnieku jaunākie atklājumi par krūts vēža attīstību

Podcast cover
Read more
Rīgas Stradiņa Universitātes pētnieki ir atklājuši līdz šim vēl neapzinātu gēnu mutāciju, kas veicina pārmantotā krūts vēža attīstību. Par šo atklājumu un izaicinājumiem saistībā ar krūts vēža pētniecību Latvijā un citviet pasaulē saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Ķirurģijas katedras asociētais profesors un Onkoloģijas institūta vadošais pētnieks Arvīds Irmejs.

Latvijas zinātnieku atklājumi par laimes hormoniem

Par laimes hormoniem jeb endorfīniem ir atbildīgas ne tikai mūsu smadzenes, bet šie hormoni rodas arī cilvēka zarnu traktā, kā mikroskopiskie organismi, kas mājo zarnu traktā ietekmē mūsu veselību un labsajūtu un ko jaunu Latvijas zinātnieki ir atklājuši par šiem organismiem, skaidro molekulārā bioloģe Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētniece Ilze Elbere.

Ne reizi vien raidījumā Zināmais nezināmajā esam stāstījuši par mikrobiomu, proti, par to visu sīksīko, ar neapbruņotu aci nesaskatāmo būtņu kopumu, kas mīt mūsu organismā un ir atbildīgs par to, kā mēs jūtamies. Mikrobioms gan atvaira slimības, gan ietekmē imūnsistēmu, vienvārdsakot ir visai atbildīgs par to, kā mēs jūtamies. Un esam arī stāstījuši par projektu, ko realizē Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs, proti, zinātnieki sadarbībā ar brīvprātīgajiem pēta zarnu mikrobiomu, tādējādi palīdzot saprast, kāds ir tieši Latvijas iedzīvotājiem raksturīgais zarnu mikrobioms un kā potenciāli mainot mikrobioma sastāvu var samazināt ar to saistītās saslimšanas un veselības problēmas, un prognozēt medikamentu efektivitāti un blakusparādības. Un viens no pētījuma objektiem ir cilvēki, kas sirgst ar cukura diabētu.

Ilze Elbere atklāj, ir novērots, ka tieši Latvijas cukurslimniekiem ir visai atšķirīgs zarnu mikrobioms, un mūsu pētnieki ir pamanījuši, ka tieši II tipa cukura diabēta pacientiem Latvijā lietojot zāles – metaformīnu, tomēr trūkst viena laba zarnu baktērija.

Tomēr mēs paši ar savu dzīvesveidu varam uzlabot šo savu zarnu dzīvotni. Kā teic Ilze Elbere, ir jāatceras, ka mikrobioms, atšķirībā no mūsu ģenētiskā materiāla, ir maināms un viens no veidiem, kā to darīt, ir uzturs, fiziskās aktivitātes un citi dzīvesveida aspekti. Bet uzturs noteikti būs primārais un, jo daudzveidīgāks būs mūsu uzturs, jo daudzveidīgāks būs arī mūsu zarnu mikrobioms.

Atgādinām, ka pētījums arvien turpinās un zinātnieki aicina tajā iesaistīties plašāku sabiedrību. Vairāk informāciju par šo projektu var atrast internetā.

Jan 27 2021

40mins

Play

Parkinsona slimība mūsdienās kļūst par aizvien izplatītāku saslimšanu

Podcast cover
Read more
Pirmās liecības par Parkinsona slimību fiksētas jau 19. gadsimta sākumā. Tomēr mūdienās, līdzīgi kā citi neirodeģeneratīvie traucējumi, Parkinsona slimība kļūst par aizvien izplatītāku saslimšanu. Taču vienlaikus vismaz Rietumu pasaulē zinātnieki aizvien plašāk arī pēta neirodeģeneratīvo problēmu cēloņus un meklē risinājumus. Par aktuālajiem pētījumiem saistībā ar Parkinsona slimību un to, kādi vēl kustību traucējumi var būt saistīti ar smadzeņu darbību, runājam raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesors Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras vadītājs Andrejs Millers.

"Neirodeģeneratīvās slimības ir aktuāla tēma," atzīst Andrejs Millers. "Sliktā ziņa, ka smadzeņu slimības, sevišķi neirodeģeneratīvās un autoimūnās slimības pieaug ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.
Neirodeģeneratīvo slimību - Alcheimera slimības un Parkinsona slimības - pieaugums varētu būt vairāk nekā 40 % tuvāko desmitgažu laikā."
Šobrīd ASV 60000 katru gadu saslimst ar Parkinsona slimību. Ārsts norāda, ka mediķiem jābūt gataviem nākotnē šo pacientu aprūpei, diagnostikai, tāpēc arī pētījumi ir pietiekami aktīvi, lai varētu ne tikai uzstādīt diagnozi, bet arī ārstēt smadzeņu problēmas.

"Zāles, kas izārstē Parkinsona slimību pilnībā, nav pieejamas. Ir zāles, kas uzlabo stāvoklim bet nav zāļu, kas pilnībā likvidē dopamīna deficītu," skaidro Andrejs Millers.

Pētniekiem nav līdz galam skaidrs, kas rada neirodeģeneratīvās saslimšanas, kas izsauc šūnu bojājumu, tāpēc arī nav iespēju pilnībā likvidēt dopamīna deficītu.

Andrejs Millers atzīst, ka grēkojam ar uzskatu, ka tā ir slimība, kas saistīta tikai ar vecumu.
"Mēs klīnikā bieži redzam pacientus ar Parkinsona slimību, kam ir 40 gadi un jaunākus. Nevaram teikt, ka tā ir vecu pacientu slimība," uzskata Andrejs Millers.
Bieži pacientiem ar Parkinsona slimību pievienojas depresija, vēlīnākās stadijās - arī kognitīvās problēmas. Tāpēc jāņem vērā, ka Parkinsona slimībai ir arī nemotorie traucējumi, kas bieži pacienta dzīves kvalitāti ievērojami pasliktina.

Arī Latvijā arvien vairāk pievērš uzmanību pacientiem ar neirodeģeneratīvām slimībām, tāpēc svarīgi agrīni pacientus atpazīt, tāpat vajadzīgs šo pacientu reģistrs. Millers vērtē, ka ir daudzi pacienti, kam diagnoze nav uzstādīta.

Tā kā neirodeģeneratīvās slimības ir aktuālas mūsdienās, to izpētei pasaulē tērē arī milzīgus līdzekļus.

Latvijā tapis pētījums palīdzēs sekmīgi ārstēt pacientus ar asinsvadu problēmām nākotnē

Ja pacients apgalvo, ka viņam ir problēmas ar kājām, tad patiesībā viņam ar kājām viss var būt kārtībā, bet kaite ir sirdī. Tieši tāpat arī galvas problēmas var būt meklējamas sirdī. Šādu vienotu skatījumu uz cilvēka asinsvadiem un organismu kopumā pievērsuši zinātnieki, veicot pasaules mērogā nepieciešamu pētījumu P. Stradiņa kliniskajā universitātes slimnīcā. Nākotnē pētījums palīdzētu mainīt vadlīnijas, lai sekmīgi ārstētu pacientus ar asinsvadu problēmām. Par pētījumu stāsta Latvijas Universitātes profesors, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurgs un Zinātniskā institūta direktors Dainis Krieviņš.

Asinsvadu patoloģijas pacienti Latvijā koncentrējas divās vietās - Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā un Rīgas Austrumu Klīniskajā universitātes slimnīcā. Līdz ar to mediķiem radies priekšstats, kas ar šiem pacientiem notiek ilgstošā periodā, un tas bijis iemesls pirms trim gadiem uzsākt pētījumu un saprast, kā tad veicināt pacientu dzīvildzi.

Pētījuma izstrāde notikusi sadarbībā ar profesoru Kristapu Zariņu no Stenforda universitātes ASV. Ar viņa uzņēmumā radītu inovatīvu metodi neinvazīvā veidā mērīti un izvērtēti sirds asinsvadi.

Dainis Krieviņš norāda, ka šādu neinvazīvu izmeklējumu ik gadu Latvijā būtu nepieciešams veikt aptuveni 1000 pacientu, un tie nebūt nav tikai seniori. Savukārt pēc 65 - 70 gadu vecuma būtu noteikti jādomā par asinsvadu pārbaudi, it īpaši, ja ir vēl citi riska faktori, piemēram, smēķēšana, cukura diabēts, augsts asinsspiediens.

Pētījuma rezultātus plānots nosūtīt Nacionālajam veselības dienestam, un tas viestu cerību, ka pacientiem, kuriem tiktu veikta asinsvadu ķirurģijas operācija, izmeklētu arī sirdi. Par pētījumu jau bijusi starptautiska interese, un tam būtu nepieciešams turpinājums, lai mainītu pieeju pacientu ārstēšanā.

Jan 26 2021

44mins

Play

Latviešu personvārdu izcelsme un ar tiem saistīti pētījumi mūsdienās

Podcast cover
Read more
Raidījumā pievēršamies latviešu valodai un konkrētāk - onomastikai jeb personvārdu pētniecībai. Kuri ir īsteni latviskie personvārdi un no kādām valodām aizgūti izplatītākie cilvēku vārdi Latvijā kā senos laikos tā mūsdienās? Tie ir tikai daži no jautājumiem, par kuriem interesējamies raidījumā Zināmais nezināmajā. Tāpat arī lūkojam, kādi ar personvārdu izcelsmi saistīti pētījumi ir aktuāli mūsdienās. Skaidro onomastes un filoloģes - Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošo pētniece Renāte Siliņa-Piņķe un tši paša institūta vadošā pētniece un arī Helsinku Universitātes viesprofesore Laimute Balode.

Laimute Balode skaidro, ka onomastika nodarbojas ar personvārdu un vietvārdu pētniecību galvenokārt.

Renāte Siliņa-Piņķe pēta personvārdus un cenšas ieskatīties personvārdu vēsturē, interesējas, kāpēc mums ir tādi personvārdi, kā tie laika gaitā mainījušies, kāpēc kādi ir izzuduši un līdz mūsdienām nav nonākuši.

"Parasti vecāki savam jaundzimušajam izvēlās vārdu, ko vēlas iedot bērnam pūrā kā vēlējumu, kā derīgu visai dzīvei, nākotnē. Parasti tas ir kaut kas gaišs, cerīgs un labs, tādi arī mūsu, latviešu, pie latviskas izcelsmes vārdi ir pārsvarā ar pozitīvu nozīmi," atzīst Laimute Balode. "Bet, ja paskatāmies uz attālākām tautām, piemēram, kaut vai Āfrikā vai Āzijā ir bijuši un arī mūsdienās dažreiz tiek lietoti tādi it kā mūsu acīm negatīvi vārdi, nosaucot par Neglīteni, Šmuli, Netīreli. Bet tam visam ir savs pamats, jo tajās tautās uzskata, ka šis vārds aizsargās pret ļauniem gariem, pret slimībām."
Pētniece arī norāda, ka pagājušajā gadā Lietuvā ir reģistrēts zēna vārds Lucifers, kas kristīgā izpratnē liekas šausmīgi, tas ir kā velna sinonīms, "bet paskatīsimies etimoloģiski - lux ir gaisma un fero - nesu latīņu valodā, tātad gaismas nesējs. Tas vārds tiešām ir reģistrēts, esmu lasījusi, ka arī Krievijā tāds vārds ir reģistrēts, bet tas ir kā liels izņēmums," norāda pētniece.
Laimute Balode vēl stāsta par jaunvārdiem, ko dod jaundzimušajiem. Bieži vecāki nevar izvēlēties savam jaundzimušajam vārdu un rada oriģinālu. 

"Bieži tā ir kā rota, stāsta, ka pat tirgus vērtība ir vārdam, īpaši mākslinieku ģimenēs. Izvēlās kādu vārdu, kāda nav nevienam, piemēram, no faunas pasaules starp jaundzimušajiem ir Kamene, Spāre, ir arī Vanags, Gaigala. Ir no floras pasaules - Zieds, Ziediņa, Mellene, ir no dabas - Vētra, Vēja, vai kā otro vārdu bieži dod Elīna Upē vai Regnārs Pērkons.
Īpaši daudz abstraktas nozīmes vārdu, tādi kā Tagadne, Brīve, Dzeja, Gaismiņa un pretenciozi vārdi, pa ko pētnieks saka, ka tie rāda vecāku izglītību," skaidro Laimute Balode.
"Pēdējos gados mums ir Kosmoss, ir Marss, ir Rubīns, ir vairākas Pērles, ir Cēzars un pat ir Barons."

“Bierznieki”, “Simpsoni” un ”Stirnu līkumu” jeb vietvārdi Latvijā

Aizvien mazāk vārdos tiek sauktas pļavas un tīrumi - vietas, kas agrāk bija bagātas ar nosaukumiem - tā par  vietvārdu tendenci pēdējos gados saka Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un pētniece Sanda Rapa, stāstot, kādi ir pierastākie un jaunmodīgākie vietvārdi un kā rodas jaunie vietvārdi.

Vai zināt, kur Latvijā var atrast Kremli – tas ir Viesītē – laukums, kur padomju laikā tika glabātas armijas mašīnas. Ir skaidrs, ka šādu nosaukumu ir devuši vietējie iedzīvotāji saistībā ar 50 gadus ilgušo padomju režīmu, bet, skatot, kādi ir populārākie vietvārdi vai konkrētāk mājvārdi, valodnieki ir pārsteigti, ka tie ir “Ceriņi” un tikai pēc tam seko “Ozoliņi”, “Bērziņi” un citi tik latvietim ierastie koku nosaukumi māju vai vietu vārdos.

Vai šie vārdi ir radušies pēdējās desmitgadēs vai agrāk, to nereti vien nav viegli noteikt, jo vietvārdam ir jāiedzīvojas, jāiegulst apkaimes ļaužu mutēs un prātos un tad tas nostiprinās un ilgāku vai īsāku palikšanu, skaidro pētniece Sanda Rapa.

Sanda Rapa arī stāsta, kāpēc šodien izzūd vai neparādās tādi vietvārdi, kā piemēram, Biksiņu grava, Čībiņkalns, Dīvaliņu pļava, Cimboliņa akmens vai Draņupīte.

Toties mūsdienās ienāk jauni vietvārdi, kuru nosaukums norāda, kas tajā vai citā laikā ir būtisks apkaimes cilvēkiem, piemēram, domājams, ka Beižas avots Tumes pagastā savu vārdu ir ieguvis laikā, kad televīzija demonstrēja “ziepju operu” “Donna Beiža”. Vai Talsos vienu apgabalu vietējie ir iesaukuši par Spandžbobu, arī nosaukumu ņēmuši no populārās bērniem domātās amerikāņu animācijas filmas – sūklis Bobs un tas nav vienīgais jaunlaiku kultūras ienācējs vietvārdu laukā.

Jan 25 2021

45mins

Play

iTunes Ratings

1 Ratings
Average Ratings
1
0
0
0
0