OwlTail

Cover image of Eiropas Savienību

Eiropas Savienību Podcasts

Read more

4 of The Best Podcast Episodes for Eiropas Savienību. A collection of podcasts episodes with or about Eiropas Savienību, often where they are interviewed.

Read more

4 of The Best Podcast Episodes for Eiropas Savienību. A collection of podcasts episodes with or about Eiropas Savienību, often where they are interviewed.

Updated daily with the latest episodes

Best weekly hand curated episodes for learning

Episode artwork

Itālija: Kā Covid-19 ietekmēs valsts politisko vidi un attiecībām ar Eiropas Savienību

Play
Read more
Šoreiz raidījumā "Diplomātiskās pusdienas" pārceļamies uz Eiropas Savienību (ES) un uz mūsu dienvidu dalībvalsti, kura ir bijusi pasaules mediju virsrakstos pēdējos mēnešos nepārtraukti – Itāliju. 

Itālija ir ilglaicīgi bijusi robežvalsts, kura joprojām cīnās ar Covid-19 neierobežotu izplatību gan pašmājās, gan arī ES teritorijā, turklāt par to ir samaksājusi visskarbāko cenu – gandrīz 16 tūkstoši upuru. Bet mēs šoreiz nolēmām palūkoties uz to, kādu iespaidu šī pandēmija atstās uz Itālijas politisko vidi un attiecībām ar Eiropas Savienību.
Starp citu, ironiska sakritība - tieši itāļu mediķis Santorio Santorio 1612. gadā izgudroja mūsdienu termometru. Termometrs, laikam kļūs par 2020. gada marta simbolu. Bet varbūt tās būs sejas maskas?
Sākam mēs ar jautājumu Latvijas iedzīvotājiem par to, kādu palīdzību Latvijai būtu jāsniedz Itālijai? Atbildēs iezīmējās izpratne, ka Itālija ir bagātāka valsts par Latviju un tādēļ Latvija nevar vai arī tai nevajadzētu sniegt palīdzību. Ko nozīmē bagātība, ja arī tādā valstī kā Itālija trūkst konkrētas, dzīvībai nepieciešamās lietas vai preces? Varbūt izklausīsies skarbi, bet par naudu tiešām visu nenopirksi.

Par to, ka šī krīze noteikti nesīs milzīgus ekonomiskos zaudējumus, nevienam nav ne mazāko šaubu. Jautājums, cik lieli tie būs? Itālija jau pirms šīs krīzes bija trešā lielākā Eiropas Savienības ekonomika ar vienu no vājākajām nākotnes prognozēm. Un kopš šīs krīzes sākuma faktiski ir paralizēts valsts rūpniecības reģions Milānas tuvumā un valsts ziemeļos.

Aģentūra “Bloomberg” norāda, ka, lai arī pašlaik Eiropas Savienības līderi Francija un Vācija runā par Eiropas ekonomikas atjaunošanu, galvenais jautājums tomēr ir, ko darīt ar Itāliju.
Romas valdība jau ir atkarīga no Eiropas Centrālās bankas, un pašas piesardzīgākās aplēses liecina, ka Itālijas parāds pēc krīzes beigām būs vairāk nekā 150% no IKP (Eiropas Savienības valstīm ir ieteikts nepārsniegt 60% līmeni). Ekonomikas atjaunošanai būs nepieciešami miljardiem eiro.
Šī noteikti nav pirmā reize, kad Itālija ir meklējusi savu kaimiņu un draugu solidaritāti. Reizēm piemirstas arī tas, ka vēl pirms pāris mēnešiem Turcijas rīcības dēļ atsāka saasināties bēgļu krīze, kur Itālija ir lūgusi solidaritāti jau gadu desmitiem. Un tas sevišķi cieši ir bijis saistīts ar relatīvi neseno politiskās ainavas maiņu valstī.

Proti, vēl pirms dažiem gadiem mēs aktīvi apspriedām, ka Itālijas valdībā nonāca tā saucamās populistiskās un eiroskeptiskās politiskās grupas, sevišķi Piecu Zvaigžņu kustība un Līga ar Mateo Salvini priekšgalā.

Tieši iepriekš mazpazīstamais jurisprudences profesors Džuzepe Konte kopš 2018. gada 1. jūnija vada jau otro valdību, kurā ir ietilpušas, tā saucamās, populistiskās partijas. Var redzēt, ka šīs “moderno populistu valdības” ir bijušas spējīgas tomēr veikt stingrus pasākumus krīzes apstākļos, bet iemesls tam ir vairāk tas, ka abās valdībās vairāki ministri ir tehnokrāti/ profesionāļi savās nozarēs, piemēram, ārpolitikā un ekonomikā.

Viedokli par Itālijas politisko nākotni vaicājām arī Florencē atrodamās Eiropas Universitātes Institūta doktorantei Ievai Blomai. Viņa uzskata, ka krīze nav radījusi jaunus izaicinājumus, bet tikai saasinājusi līdz šim zināmās problēmas.

Ir skaidrs, ka arī pēc šīs krīzes politiķi un politika kā profesija nekur nepazudīs. Ir politiķi, kuri jau tagad kritizē valdību un kritizēs to arī tad, kad krīze būs beigusies. Jo politiķa profesijas centrā ir citu politiķu kritizēšana. Un, protams, atkal tiks meklēti vainīgie un
jau šobrīd var redzēt, ka Itālijā tāds ārējais ienaidnieks jau ir atrasts. Eiropas Savienības un tās institūciju vainošana pie visām nelaimēm jau ir kļuvusi par tādu kā modes lietu un, visticamāk, tas tā arī turpināsies.
Viedokli par Itālijas attiecībām ar Eiropas Savienību vaicājām arī Starptautiskās un Eiropas Savienības politikas profesorei Kalabrijas Universitātē un Eiropas Savienības tiesību profesorei Mediterānijas Universitātē Dr. Donatellai M. Violai.
Apr 07 2020 · 14mins
Episode artwork

Itālija: Kā Covid-19 ietekmēs valsts politisko vidi un attiecībām ar Eiropas Savienību

Play
Read more
Šoreiz raidījumā "Diplomātiskās pusdienas" pārceļamies uz Eiropas Savienību (ES) un uz mūsu dienvidu dalībvalsti, kura ir bijusi pasaules mediju virsrakstos pēdējos mēnešos nepārtraukti – Itāliju. 

Itālija ir ilglaicīgi bijusi robežvalsts, kura joprojām cīnās ar Covid-19 neierobežotu izplatību gan pašmājās, gan arī ES teritorijā, turklāt par to ir samaksājusi visskarbāko cenu – gandrīz 16 tūkstoši upuru. Bet mēs šoreiz nolēmām palūkoties uz to, kādu iespaidu šī pandēmija atstās uz Itālijas politisko vidi un attiecībām ar Eiropas Savienību.
Starp citu, ironiska sakritība - tieši itāļu mediķis Santorio Santorio 1612. gadā izgudroja mūsdienu termometru. Termometrs, laikam kļūs par 2020. gada marta simbolu. Bet varbūt tās būs sejas maskas?
Sākam mēs ar jautājumu Latvijas iedzīvotājiem par to, kādu palīdzību Latvijai būtu jāsniedz Itālijai? Atbildēs iezīmējās izpratne, ka Itālija ir bagātāka valsts par Latviju un tādēļ Latvija nevar vai arī tai nevajadzētu sniegt palīdzību. Ko nozīmē bagātība, ja arī tādā valstī kā Itālija trūkst konkrētas, dzīvībai nepieciešamās lietas vai preces? Varbūt izklausīsies skarbi, bet par naudu tiešām visu nenopirksi.

Par to, ka šī krīze noteikti nesīs milzīgus ekonomiskos zaudējumus, nevienam nav ne mazāko šaubu. Jautājums, cik lieli tie būs? Itālija jau pirms šīs krīzes bija trešā lielākā Eiropas Savienības ekonomika ar vienu no vājākajām nākotnes prognozēm. Un kopš šīs krīzes sākuma faktiski ir paralizēts valsts rūpniecības reģions Milānas tuvumā un valsts ziemeļos.

Aģentūra “Bloomberg” norāda, ka, lai arī pašlaik Eiropas Savienības līderi Francija un Vācija runā par Eiropas ekonomikas atjaunošanu, galvenais jautājums tomēr ir, ko darīt ar Itāliju.
Romas valdība jau ir atkarīga no Eiropas Centrālās bankas, un pašas piesardzīgākās aplēses liecina, ka Itālijas parāds pēc krīzes beigām būs vairāk nekā 150% no IKP (Eiropas Savienības valstīm ir ieteikts nepārsniegt 60% līmeni). Ekonomikas atjaunošanai būs nepieciešami miljardiem eiro.
Šī noteikti nav pirmā reize, kad Itālija ir meklējusi savu kaimiņu un draugu solidaritāti. Reizēm piemirstas arī tas, ka vēl pirms pāris mēnešiem Turcijas rīcības dēļ atsāka saasināties bēgļu krīze, kur Itālija ir lūgusi solidaritāti jau gadu desmitiem. Un tas sevišķi cieši ir bijis saistīts ar relatīvi neseno politiskās ainavas maiņu valstī.

Proti, vēl pirms dažiem gadiem mēs aktīvi apspriedām, ka Itālijas valdībā nonāca tā saucamās populistiskās un eiroskeptiskās politiskās grupas, sevišķi Piecu Zvaigžņu kustība un Līga ar Mateo Salvini priekšgalā.

Tieši iepriekš mazpazīstamais jurisprudences profesors Džuzepe Konte kopš 2018. gada 1. jūnija vada jau otro valdību, kurā ir ietilpušas, tā saucamās, populistiskās partijas. Var redzēt, ka šīs “moderno populistu valdības” ir bijušas spējīgas tomēr veikt stingrus pasākumus krīzes apstākļos, bet iemesls tam ir vairāk tas, ka abās valdībās vairāki ministri ir tehnokrāti/ profesionāļi savās nozarēs, piemēram, ārpolitikā un ekonomikā.

Viedokli par Itālijas politisko nākotni vaicājām arī Florencē atrodamās Eiropas Universitātes Institūta doktorantei Ievai Blomai. Viņa uzskata, ka krīze nav radījusi jaunus izaicinājumus, bet tikai saasinājusi līdz šim zināmās problēmas.

Ir skaidrs, ka arī pēc šīs krīzes politiķi un politika kā profesija nekur nepazudīs. Ir politiķi, kuri jau tagad kritizē valdību un kritizēs to arī tad, kad krīze būs beigusies. Jo politiķa profesijas centrā ir citu politiķu kritizēšana. Un, protams, atkal tiks meklēti vainīgie un
jau šobrīd var redzēt, ka Itālijā tāds ārējais ienaidnieks jau ir atrasts. Eiropas Savienības un tās institūciju vainošana pie visām nelaimēm jau ir kļuvusi par tādu kā modes lietu un, visticamāk, tas tā arī turpināsies.
Viedokli par Itālijas attiecībām ar Eiropas Savienību vaicājām arī Starptautiskās un Eiropas Savienības politikas profesorei Kalabrijas Universitātē un Eiropas Savienības tiesību profesorei Mediterānijas Universitātē Dr. Donatellai M. Violai.
Apr 07 2020 · 14mins

Similar People

Jānis Streičs

Valdis Āboliņš Berlīnē

Pētera Stučkas

Igoru Mintusovu

Padomju Savienībā

Valdi Kuzminu

Fridrihs Briedis

Padomju Krievijas

Nikolajs II

Vladimiram Visockim

Vinstons Čerčils

Tautu Savienība

Latvijas Republiku

Matilde Kšesiņska

Latvijas Neatkarības

Episode artwork

Lielbritānija pamet Eiropas Savienību, bet tā ir un paliek Eiropā

Play
Read more
Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Ojārs Skudra, no Briseles stāsta - Eduards Liniņš.

Atvadas no Lielbritānijas

Tas nu ir noticis. Vakar vakarā apmēram pusseptiņos pēc Briseles laika Eiropas Parlaments ar 621 balsi par, 49 balsīm pret un 13 deputātiem atturoties apstiprināja vienošanos par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Līdz ar to ir noslēdzies process, kuru iesāka 2016. gada 23. jūnijā Lielbritānijā notikušais referendums par izstāšanos, un kas ieguvis vispārzināmo apzīmējumu breksits. Līdz ar 31. janvāra pēdējo sekundi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pārstās būt Eiropas Savienības sastāvdaļa. Vakardienas debatēs pirms balsojuma daudzi runātāji pateicās saviem aizejošajiem kolēģiem, visiem britu politiķiem un britu nācijai par teju pusgadsimta laikā doto pienesumu savienības veidošanā un attīstīšanā. Daudzi citi pauda pārmetumus britu politiskās elites un arī mediju bezatbildībai, veicinot sabiedrībā antieiropeiskas tendences. Sevišķi skaudras bija daudzu Lielbritānijas pārstāvju – Liberāldemokrātiskās partijas, Skotijas Nacionālās partijas, Velsas partijas "Plaid Cymru", Ziemeļīrijas "Sinn Féin" un Ziemeļīrijas alianses partijas – uzrunas, kurās cita starpā skanēja apņemšanās atgriezties. To pašu viņiem vēlēja arī daudzi kolēģi. Protams, triumfa un zvaigžņu stunda šī bija Naidželam Farāžam un viņa „Breksita partijai”, taču līdz ar to viņu loma kā Eiropas, tā Lielbritānijas politikā ir izspēlēta. Britu deputātiem pametot Eiropas Parlamentu, tā vietu skaits samazināsies no 751 uz 705. Lielākā zaudētāja no britu aiziešanas ir liberāli centriskā alianse „Atjaunot Eiropu”, kura līdz ar britu liberāldemokrātiem zaudēs 17 vietas, bet vietā iegūs tikai sešas. Arī vairuma citu parlamenta apvienību bilance šai ziņā ir negatīva. Vienīgās grupas, kuras no šīm pārmaiņām iegūst, ir labēji centriskā Eiropas Tautas partija un nacionālistu, populistu un eiroskeptiķu grupa „Neatkarība un demokrātija”. Tomēr būtiskas izmaiņas politisko spēku samērā Eiropas Parlaments nav piedzīvojis. Protams, līdz ar vakardienas balsojumu nekas nebeidzas – priekšā ir sarunas, veidojot savienības partnerattiecības ar bijušo dalībvalsti. Un, kā savā noslēguma uzrunā uzsvēra Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sassoli, šis process nebūt nebūs viegls. Pēc balsojuma Eiroparlamenta deputāti vienojās dziesmā. Tā bija senā skotu balāde „Auld Lang Syne”, 18. gs. Roberta Bērnsa literārajā apdarē, kuru Lielbritānijā un arī citur Eiropā mēdz dziedāt, Jaungadu sagaidot. Protams, ka šis kopkoris nebija iepriekš ne plānots, ne samēģināts, un tas tikai vēlreiz apliecināja arī debatēs daudzkārt izskanējušo: Lielbritānija pamet Eiropas Savienību, bet tā ir un paliek Eiropā.

Konservatori un reformisti

Eiropas Konservatīvo un Reformistu politiskā grupas aizsākumi meklējami ap 2005. gadu, kad arvien nozīmīgākas pretrunas iezīmējās starp Lielbritānijas Konservatīvo partiju un tās partneriem labēji centriskajā Eiropas Tautas partijas koalīcijā. Britu konservatīvo vidē nobrieda ideja par nepieciešamību veidot savu Eiroparlamenta grupu, piesaistot līdzīgas ievirzes labējās partijas. Tajā pat laikā nobrieda krīze toreizējā grupā „Savienība par nāciju Eiropu”, kad to pameta vairākas ietekmīgas partijas. Brūkošās „Savienības par Nāciju Eiropu” dalībnieki, tai skaitā toreizējā „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, kļuva par potenciālajiem britu konservatīvo sabiedrotajiem jaunas politiskās grupas veidošanā. Lūk, kā šos notikumus atceras viens no galvenajiem Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas iniciatoriem, britu eirodeputāts Džefrijs Van Ordens:
Britu konservatīvie jutās arvien neērtāk Eiropas Tautas partijas aliansē. Viens no Eiropas Tautas partijas programatiskajiem principiem ir Eiropas politiskā integrācija, kam mēs pašos pamatos nepiekrītam. Tā vēlējās arī veidot Eiropas armiju, Eiropas Federālo izmeklēšanas biroju, Eiropas tiesnešu institūtu, radīt Eiropas pārstāvja posteni Apvienotajās Nācijās. [..] Tā nu vairākus gadus mēs mūsu partijas iekšienē un arī ar citu partiju pārstāvjiem apspriedām jaunas politiskās grupas izveides iespēju. Parlamenta noteikumi paredz nosacījumu slieksni jaunas grupas izveidei: grupā jābūt vismaz 25 deputātiem, kuri pārstāv vismaz ceturtdaļu no savienības dalībvalstīm. Pirmo nosacījumu izpildīt nebija grūti, jo konservatīvo partijai Eiropas Parlamentā tolaik bija 36 deputāti, bet citu valstu piesaiste bija daudz grūtāks uzdevums. ETP, tiklīdz uzdzirdēja, ka mēs grasāmies veidot jaunu grupu, ņēmās pārliecināt attiecīgo valstu valdības, ka tas būtu negurds solis, ka tām vajadzētu distancēties no šīs ieceres u.t.t. t. Atradās gan eiroparlamentārieši, kuri gribēja mums pievienoties, bet tiklīdz viņi ar šo ideju vērsās pie savām nacionālajām valdībām, durvis aizcirtās. [..] Ledus sakustējās līdz ar Deivida Kamerona stāšanos Lielbritānijas Konservatīvās partijas priekšgalā. Viņš piekrita mūsu aiziešanai no Eiropas Tautas partijas un jaunas grupas veidošanai, ja vien viņu ievēlēs par partijas vadītāju, un, ieņēmis šo amatu, viņš pildīja savu apņemšanos. Mēs izveidojām jaunu grupu 2009. gadā. Man tajā visā bija nozīmīga loma, es pavadīju daudz laika, apbraukājot Eiropas galvaspilsētas, tiekoties ar deputātiem šeit, [..], līdz bijām piesaistījuši nepieciešamo septiņu nāciju deputātus. Tad Viljams Heigs ieradās Eiropas Parlamentā pie Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāja un paziņoja, ka briti aiziet.
Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas izveidi Džefrijs Van Ordens raksturo kā britu konservatoru mēģinājumu mainīt, viņuprāt, pārāk eirointegratīvo ievirzi Eiroparlamentā un visā Eiropas Savienībā. Šīs politiskās līnijas attīstība noveda pie Lielbritānijas referenduma par izstāšanos no Eiropas Savienības, kas, kā zināms, pēc vakardienas balsojuma Eiroparlamentā vaiņagosies ar Lielbritānijas aiziešanu jeb Breksitu. Savukārt Konservatīvo un Reformistu grupai šis process nesa eiroskeptiska spēka reputāciju. Britu konservatīvajiem Breksita procesā zaudējot lielāko daļu eirodeputātu vietu Naidžela Farāža „Breksita partijai”, par vadošo spēku politiskajā grupā kļuva Polijas valdošā partija „Likums un Taisnīgums”. Šīs partijas pārstāve, bijusī Polijas ārlietu ministre Anna Fotiga piesaukto eiroskepticisma jautājumu komentē šādi:
Es biju antikomunistiskās kustības dalībniece; mana pirmā darba vieta bija kustībā „Solidaritāte”. Taisnību sakot, es vienmēr atbalstīju Polijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, un vispār – pievienošanos Rietumu pasaulei. Tā bija „Solidaritātes” ideja izvērst šo attīstību arī uz mūsu kaimiņvalstīm austrumos. Tas būtu patiešām dīvaini, ja es sevi dēvētu par eiroskeptiķi. Bet kā persona, kas bijusi iesaistīta antikomunistiskajā kustībā un cīnījusies par manas valsts neatkarību, es esmu vienkārši piesardzīga, atsakoties no kādas savas valsts suverenitātes daļas. Es allaž izvērtēju piedāvātās izmaiņas dalības līgumos. Es teiktu, ka es vienkārši nemēdzu rīkoties sasteigti, pieņemot kādus Eiropas līmeņa pasākumus. [..] Mēs, manuprāt, esam pozitīvi domājoši. Mēs vienkārši gribam rīkoties konsekventi, profesionāli, lai pārliecinātu mūsu Eiroparlamenta kolēģus ievērot mūsu uzskatus. Tas arī nosaka mūsu atsevišķās politiskās grupas saglabāšanas nepieciešamību. Esot kādā no dominējošajām politiskajām grupām – tādā kā Tautas partija – jums nākas vienkārši saplūst, sajaukties, balstīt vairuma uzskatus, un vairuma uzskats konkrētajā gadījumā ir ātra virzība uz integrāciju. Bet es domāju, ka par šo jautājumu ir jāpareflektē. Ne visas ievirzes šai ziņā ir pareizas, un mēs jau esam pamatojuši, ka turpmāki lēmumi vairākās jomās ir atliekami un arī iepriekš pieņemtie lēmumi ir pārskatāmi.
Arī Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas vēsture lielā mēra apliecina eirodeputātes Annas Fotigas sacīto. Grupa allaž centusies sevi pozicionēt kā mērenu un konstruktīvu opozīciju idejiski tuvajai labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai – ietekmīgākajam spēkam Eiroparlamentā. Cita starpā, kad pēc 2014. gada vēlēšanām grupai pievienojās nacionālpopulistiskā partija „Alternatīva Vācijai”, pēc pāris gadiem tās deputātus palūdza no grupas aiziet. Iemesls bija „Alternatīvas Vācijai” sadarbība ar vēl radikālāko Austrijas Brīvības partiju un nikni uzbrukumi kancleres Merkeles īstenotajai bēgļu politikai. Līdzīgas nostādnes, raksturojot Eiropas Konservatīvo un Reformistu pašreizējo politiku, pauž arī viens no prominentākajiem grupas deputātiem, partijas „Nacionālā Apvienība” pārstāvis Roberts Zīle.
Trampa miera plāns

Otrdien ASV prezidents Donalds Tramps prezentēja savu Tuvo Austrumu miera plānu. Šim notikumam veltītā preses konference notika kopā ar Izraēlas premjeru Benjaminu Netanjahu un Tramps paziņoja, ka Izraēla ir spērusi lielu soli miera virzienā un šī esot, iespējams, pēdējā palestīniešu iespēja izveidot savu valsti.

Plāna galvenās sastāvdaļas ir sekojošas:

Jeruzaleme paliek kā Izraēlas galvaspilsēta, un daļa no Austrumjeruzalemes kļūst par Palestīnas galvaspilsētu;
Izraēla anektēs trešdaļu okupēto palestīniešu Rietumkrasta teritoriju, kas tiks "kompensētas" ar diviem tuksneša rajoniem līdzās robežai ar Ēģipti. Palestīnas bēgļiem nebūs tiesību atgriezties dzimtajās zemēs, kas iepriekšējos konfliktos tika pievienotas Izraēlai; Palestīnai jābūt demilitarizētai valstij.

Šis nav pirmais mēģinājums atrisināt Izraēlas - Palestīnas konfliktu, taču iepriekš jautājumi par palestīniešu bēgļiem, abu valstu robežām, ebreju apmetnēm Rietumkrastā un Jeruzalemes statusu tika atstāti abu valstu divpusējām sarunām. Šoreiz tiek piedāvāts risinājums arī šiem strīdīgajiem jautājumiem, un, kā norāda analītiķi, piedāvājums spēlē par labu Izraēlai, un daži analītiķi pat norādījuši, ka šis plāns ir nevis mieram, bet Netanjahu pārvēlēšanai.

Lieki piebilst, ka Palestīnas puse šo plānu jau noraidījusi. Bet ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutjērrešs otrdien paziņoja, ka Apvienotās Nācijas joprojām atbalsta palestīniešu un izraēliešu konflikta risinājumu saskaņā ar ANO rezolūcijām, starptautiskajām tiesībām un divpusējiem līgumiem.
Jan 30 2020 · 53mins
Episode artwork

Pirms 25 gadiem noslēgts Māstrihtas līgums jeb līgums par Eiropas Savienību

Play
Read more
7. februārī apritēja ceturtdaļgadsimts, kopš noslēgts tā dēvētais Māstrihtas līgums jeb līgums par Eiropas Savienību. Līgumā tika iezīmēti galvenie vienotās Eiropas pastāvēšanas pamatprincipi: tas, ka Eiropai būs vienota valūta, tas, ka faktiski varam runāt par ES pilsonību tādā nozīmē, ka tiek atcelti pārvietošanās ierobežojumi šajā vienotājā telpā, ka jebkuras ES valsts pilsonis var saņemt konsulāro diplomātisko atbalstu citu valstu pārstāvniecībās, ja viņa valstij konkrētajā pasaules reģionā šāda atbalsta trūkst utt.

Tika iezīmēti galvenie virzieni, kuros Eiropas valsti konsolidējas, īsteno vienotu politiku, vienotu pieeju jautājumu risinājumiem tiesiskā līmeni – runa ir par vienotu ekonomiku, vienotu ārpolitiku un drošības politiku. Par Māstrihtas līgumu un ES raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar politologu Ivaru Ījabu.
Feb 12 2017 · 29mins