Pievēršamies jautājumiem, kas skar to, kāpēc daļa no mums raksta un dažādus darbus labāk dara ar kreiso, nevis labo roku. Kā arī lūkojam, kā kreiļu padarīšana par tā saucamajiem labročiem Padomju Savienībā kļuva par ideoloģisku rīku.

Aptuveni 8-15 % pieaugušo Latvijā ir kreiļi. Taču mūsdienās atšķirībā no padomju laika šos cilvēkus vairs nepiespiež rakstīt un dažādus darbus darīt ar labo roku. Kreiļu laušanu padomju sistēmā ir spilgts piemērs tam, ka bērna ķermeņa disciplinēšana kļūst par politiskās varas diktētu cilvēka unifikācijas instrumentu un ka kreiļu padarīšana par labročiem bija ideoloģisks jautājums. Tā vismaz secinājuši pētnieki. Par to, kā kreiļu laušana kalpojusi t.s. “jaunā padomju cilvēka” veidošanai saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesori, Izglītības zinātņu un pedagoģisko inovāciju nodaļas vadītāju Zandu Rubeni.

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātniskajā institūtā veikts pētījums, skatot, kas notiek izglītībā ar atšķirīgiem bērniem. Izvēlējās pētīt kreiļus, viens no iemesliem, Zandas Rubens pēta bērnību kā fenomenu, personīgā interese veikt šādu pētījumu, arī pati ir “lauztais kreilis” un kreiļu fenomens ārkārtīgi interesē.
Latvijas sabiedrībā ir aizspriedumaina attieksme pret jebkādu dažādību. Citējot jaunāko pētījumu par kreiļiem, Rubene norāda, ka “attieksme sabiedrībā pret kreilību ir indikators sabiedrības demokrātijas līmenim kopumā. Cik toleranti esam pret kreiļiem, tik toleranta sabiedrība ir pret citādību kopumā”.
Kreiļi lauzti visās sabiedrībās, viduslaikos kreiļus dedzināja uz sārta un tā bija burvju spēju pazīme. Kreiļi vienmēr ir bijuši it kā izstumti no sabiedrības. Bet Padomju Savienībā tas turpinājās arī pēc tam, kad pasaulē ģenētikas pētījumi bija parādījuši, ka kreilība nav tik daudz iemācīta, cik iedzimta uzvedība.

Kas nosaka, vai cilvēks labāk rakstīs ar kreiso vai labo roku?

Zinātniece Marija Kirī, kino leģenda Čārlijs Čaplins, itāļu motobraucējs Valentīno Rosi, grupas „Beathle” pārstāvis Pols Makartnijs, Amerikas Savienoto Valstu prezidenti Ronalds Reigans, Bils Klintons, Baraks Obama. Šo sarakstu ar pasaulē labi zināmiem vārdiem, kas pieder dažādām profesijām, varētu turpināt ilgi. Un visiem šiem cilvēkiem vienojošā pazīme ir tā, ka viņi ir kreiļi. It kā nekas īpašs, jo cilvēks rakstīšanai vai, piemēram, ģitārspēlei izmanto kreiso roku. Un tomēr cauri laikiem kreiļi ir bijuši sabiedrības uzmanības lokā, un šie cilvēki savā ziņā ir šķituši atšķirīgi un neparasti.

Gēni, vides faktori vai kultūras ietekme? Par to, kas regulē, vai cilvēks ir kreilis, labrocis vai abrocis jeb ambidekstrs, vēstures gaitā interese bijusi jau sen. Tikpat lielā mērā prātots, vai kreiļu smadzeņu darbība varētu būt citādāka. Ja reiz raksta ar kreiso roku, tad varbūt kādas atšķirības rodamas pavisam citos procesos organismā? Dažādus iemeslus kreiļu fenomenam un skaidrojumu par kreiļu neirālo darbību sniedz Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas lektors Edmunds Vanags un neiroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas nodaļas vadītāja Evija Miglāne.

Latvijas Padomju Sociālistiskajā republikā arodbiedrības bija lielākā sabiedriskā organizācija. To uzdevums bija ne tikai darba dzīves, ražošanas un plānošanas organizācija, bet arī visaptveroša privātās un ārpus darba laika dzīves kontrole. Tā savā pētījumā ir secinājis vēsturnieks Baltijas Starptautiskās akadēmijas lektors Edgars Engīzers. Viņš sīkāk pētījis padomju varu caur darbinieku arodbiedrībām. Par savu pētījumu Edgars Engīzers stāsta raidījumā Zināmais nezināmajā.

1937. gada beigas un 1938. gada sākums, laiks pirms 80 gadiem, ir periods, kas saistīts ar vienu no traģiskākajām lappusēm latviešu tautas vēsturē, proti, ar staļiniskā režīma represijām pret latviešiem Padomju Savienībā. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Jānis Riekstiņš. Pētnieks uzskata, ka Latvijā šim noziegumam pievēršam pārāk maz uzmanības.

1937. gada 5. decembris tiek uzskatīts par Padomju Savienības Iekšlietu tautas komisariāta operācijas pret latviešiem sākumu. Tajā laikā Padomju Savienībā dzīvoja 180 – 200 tūkstoši latviešu, kā pētnieks viņus raksturo, vienkāršie cilvēki jeb “mazie latvieši”. Tieši viņi tika iznīcināti tikai pēc vienas pazīmes – tā bija tautība latvietis.

Notikumi 1990. gada otrajā pusē ievadīja pēdējo cēlienu Latvijas neatkarības atjaunošanā. Par situāciju Latvijā un Padomju Savienībā šai laikā saruna ar vēsturnieci Dainu Bleieri.